kauns

kaut kādā sarunā Didzis man pēkšņi paziņo: - Ej tu pa gaisu! - Un pats tā blēdīgi, vērīgi skatās, tipa, redzēs, kas būs, ko teiks. Es reaģēju adekvāti un izsaku izbrīnu-nosodījumu-aizrādījumu, ka tā nu mammai gan nedrīkst teikt. Un tad seko hrestomātiskais: - Jā, bet tu savai mammai tā saki!!!
Mēģinu nosarkt, ielīst zemē, pārvērsties par sālsstabu utt. Jo puisim taisnība. Pavisam nesen tas bija, kad paspruka gan šāda frāze - nu puspajokam, uz zoba pavelkot - bet paspruka...