brīnumzālīti meklējot

šodien poliklīnikas recepcijā tieši pirms manis un Unas vienam pavisam vecam, sirmam un salīkušam tantukam pūlējās iestāstīt, ka dakteris būs rīt, nevis šodien. - Nāciet RĪT. ŠODIEN daktera NAV. RĪT. Šodien ne.
Bet vecīte neklausījās, tikai izmisīgi kaut ko meklēja pa somu. Recepcijas meitene pasauca palīgā vēl vienu, nu abas pūlējās pārliecināt tantuku, ka šodien viņai te nekāda dakteršoviņa nebūs. Beidzot vecenīte paziņoja: - Es nedzirdu, es neko nedzirdu. - Un turpināja rakņāties pa somu. Situācijas loģika prasīja, lai viņa somā meklētu dzirdes aparātu, taču, tā kā nekas neatradās, tad drīkstu pieņemt, ka varbūt viņa patiesībā meklēja ko pavisam citu - mazbērnu fotogrāfijas, mājas atslēgas vai kādu liecību par aizgājušo jaunību un zaudēto dzirdi. Un immorons, idāgs un igors viņai bija viss viens.

nu baigais bulšits ir tas fufelis, kas pēdējā laikā klīst preses izdevumos un vanna-bī politiķu runās - par to, cik forši būs manai un jaunākām paaudzēm neiet pensijā, bet izbaudīt 'lifelong employment' labumus. jo, atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, mēs būšot mundri un spirgti garā un miesā līdz pat pēdējai stundiņai.