Vai māte vēlētos tasi kafijas?

Mans vectēvs māti visu mūžu uzrunāja tikai un vienīgi ar jūs. Dzimis pirms simts gadiem, viņš bija vienkāršs lauku puisis ar sešu klašu izglītību, kas turklāt iegūta Lietuvā, kur ģimene bija nonākusi vēl cara laikos labākas zemes un dzīves meklējumos. Vai „jūsošanās” bija leišu valodas un katoliskās kultūras ietekme, varu tikai minēt – diemžēl piederu tam latviešu vairākumam, kas par mūsu tuvākajiem kaimiņiem zina visai maz. Drīzāk gan tā bija individuāla viņa mātes izvēle; viņa esot bijusi valdonīga un stipra sieviete, kas pēc vīra pāragrās nāves pārdeva saimniecību leišiem, ar bērniem atgriezās Latvijā, sadalīja naudu bērnu starpā un apmetās uz dzīvi pilsētā. Jautāta, kādēļ bērni viņu uzrunā ar jūs, viņa esot atcirtusi: - Vai es ar viņiem, puņķutapām, cūkas esmu kopā ganījusi, vai, ka viņi mani bez cieņas uzrunās? - Vecā Ķirsiene jau labu laiku bija mūžībā, kad pasaulē parādījos es, tādēļ varu tikai minēt, ka šajā gadījumā droši vien var piemērot sociolingvistu Brauna un Gilmena (Brown, Gilman, 1960) tēzi par asimetriski lietotu uzrunas formu kā varas demonstrējumu – kad māte no varas pozīcijām bērnus uzrunā ar tu, kamēr bērni no padoto pozīcijas ar māti drīkst tikai „jūsoties”.
Simts gadu vēlāk zviedru valoda ir mana pirmā valoda bez otrās personas vietniekvārda pieklājības formas – bez iespējas otru cilvēku uzrunāt ar jūs, un es joprojām mulstu gan uz ielas, gan veikalā, gan pie ārsta, gan internetā. Mulstu gan tad, kad pati otram saku du (tu), gan tad, kad pilnīgi svešs cilvēks tā uzrunā mani. Taču patiesībā kas tur ko brīnīties - svarīgāk par cieņas izrādīšanu ir nodemonstrēt, ka visi mēs te vienādi, māsas un brāļi, vienas ciltsmātes bērni, vienas komūnas locekļi. Neformālā uzrunas forma lieliski atbilst arī zviedriem raksturīgajai pragmatiskajai vienkāršībai visās lietās. Kamēr latviešu valodā tērējam laiku, pārliekot, vai situācijai atbilstošāka būtu tu vai jūs formas lietošana un vai attiecīgo pilsoni drīkst saukt vārdā, vai arī tomēr drošāk palikt pie uzvārda un varbūt pat pielikt klāt „kungs” vai „kundze”, tikmēr zviedrs jau ķēries vērsim pie ragiem, sauc tevi vārdā un „du-dina” (latviski laikam varētu teikt - „tu-tina”) bez kādas aiztures.
Vēsturiski zviedru valodā „jūsošanās” iespēja ir bijusi, gramatikas grāmatās var atrast atsauces uz otrās personas vienskaitļa vietniekvārdu Ni, taču arī tas, izrādās, bijis valodniecisks implants, kas 20. gadsimta sākumā mākslīgi veidots pēc vācu valodas parauga un pilnvērtīgi valodā nav iedzīvojies; gluži otrādi, tas kļuvis par tādu kā nievājošu formu, sak, man vienalga, kas tu esi un kāds tev tituls, saukšu vienkārši par Ni. Pēdējos gados gan runā par šīs uzrunas formas renesansi, tomēr tā īsti sadzirdēt to lietojumā nav izdevies.
Tradicionālā senā pieklājības forma, vēršoties pie sarunu biedra, zviedru valodā ir trešās personas lietošana, neizmantojot vietniekvārdu, bet uzvārdu, titulu vai amata nosaukumu, piemēram, Vai Karlsona kundzei ir istabas rezervācija?, Vai kungs vēlētos uzlaikot bikses?, Vai dakteris nevarētu braukt tūliņ?, Vai sēdes vadītājs varētu izskatīt nākamo jautājumu?. Lai izvairītos no nepieciešamības lietot otro personu, valoda bagātīgi piedāvā veidus, kā sarunas biedru uzrunāt netieši. Arī latviski ir pašsaprotami Vai vēlaties/vēlies cukuru? vietā ar jautājošu intonāciju sacīt vien Cukuru? jeb Vai cukuru?, tomēr dažas populāras „izvairīšanās” konstrukcijas ir latviskas atveidošanas un ievērības vērtas, piemēram, Kāds bija vārds („kā jūs/tevi sauc” vietā)? Vai tam būt vēl vienam cepumam („vai gribi/gribat vēl vienu cepumu”)? Vēlēties cukuru? (Neveiklie latviskojumi mani, bet piemēri – no zviedru gramatikas rokasgrāmatas Swedish: A Comprehensive Grammar, Philip Homes, Ian Hinchliffe.) Šādas valodiskas konstrukcijas ir labi piemēri tiem, kas vēlas zviedrus apsūdzēt pārliecīgā izvairīgumā, nespējā pateikt acīs nepatīkamu viedokli vai vismaz ziemeļnieciskā intravertumā.
Tomēr, mazinoties sociālo kārtu atšķirībām, nepieciešamība precīzi zināt un lietot titulu vai amata nosaukumu vai izlocīties ar īpatnām sintaktiski neuzrunājošām uzrunas konstrukcijām 20. gadsimta vidū kļuva neērta un lieka. Sešdesmito gadu beigās notika tā saucamā Du reforma. Par šīs revolūcijas „Auroras” zalvi kalpoja pazīstamā neiroloģijas profesora Brūra Rekseda (Bror Rexed) uzruna darbiniekiem 1967. gadā, stājoties Veselības aizsardzības un labklājības valsts pārvaldes (Socialstyrelsen) ģenerāldirektora amatā, kad viņš pavēstīja, ka sauks visus uz „tu” un cer, ka darbinieki atbildēs viņam ar to pašu. Ap to pašu laiku du formu, kas pirms tam tika izmantota tikai draugu un ģimenes locekļu vidū, sāka popularizēt arī lielākais laikraksts Dagens Nyheter un jaunais premjerministrs Ulofs Palme, kurš uzstāja, lai žurnālisti viņu sauktu vienkārši par Ulofu un uzrunātu ar „tu”.
Te nu gribas salīdzināt zviedru izvēli ar anglisko tradīciju, kas arī uzrāda tikai vienu uzrunas formu, taču tajā izzudis nevis jūs, bet – vismaz formāli – tieši tu forma, Šekspīra tik ļoti iemīļotais thou, otra cilvēka uzrunai atstājot vien vēso, daudzskaitlīgo you. Salīdzinājumā ar zviedru valodas reformām, izmaiņas angļu valodā gan notikušas krietni senāk un, šķiet, ilgstošākā laika posmā. Taču rezultāts ir tāds, ka vismaz uzrunas ziņā angliski nav iespējams vērsties pie otra cilvēka tik intīmi un tieši, kā mēs to darām latviski. Tiesa gan, atzīsim, ka latviski intīmā tuvība rodas tikai pēc tam, kad ir apēsts tas nelaimīgais sāls puds vai vismaz pagājusi sākotnējā minstināšanās un neveiklība, nezinot, kuru formu – tu vai jūs – būtu piemērotāk izvēlēties un kad pāriet no vienas uz otru. Ja attiecības sākušās jūs zīmē, tad brīdi, kad pārejam uz tu, savā nozīmībā un smagumā varbūt var pielīdzināt pirmajai reizei, kad mīlētāji redz viens otru kailu? Lasot daiļliteratūru angliski, skatoties filmas vai, vēl jo vairāk, tulkojot vienmēr nākas apsvērt, kurā brīdī varoņi – ja tie sarunātos latviski – pārietu uz tu. Uzreiz bārā, taksītī, nākamajā rītā – vai varbūt nekad.
Tā nu ir, angliskais you latvietim neko nepasaka priekšā – tuvības vai svešatnības līmenis sarunā jānolasa no citām valodiskām un nevalodiskām zīmēm. Pretstatā zviedru „du-dināšanai”, kas patiešām palīdz nojaukt robežas, angļu you ir īsti individuālistisks, norobežojošs, neitrāls un, galu galā, nekāds. Arī latviešu jūs novelk robežu, taču esmu gatava tam piedot smagnējo viensētnieciskumu, pretī izbaudot iespēju ar valodas līdzekļiem izteikt īpašu, cieņpilnu attieksmi. Jau iepriekšminētie sociolingvisti Brauns un Gilmens laikam teiktu – latviešu valodā ir iespējama pilns T-V (tu-jūs, no latīņu tu un vos) formu šķīrums; angliski šī šķīruma praktiski nav – valoda ir T-V neitrāla, savukārt mūsdienu zviedru valodā pilnvērtīgi pastāv tikai viens no pāra – T.
Valodas iespēju un formu daudzveidība valodas lietotājam ļauj izvēlēties izteiksmes līdzekļus no plašāka arsenāla, un būtu žēl solidaritātes vai vienkāršošanas vārdā atteikties no tā, kas latviski joprojām ir dabiska izvēle. Arī simt gadu pēc vectēva dzimšanas es gluži tāpat kā viņš labprāt izmantoju jūs formu, lai uzrunātu cilvēkus, kuru pieredze un gadu skaits krietni pārsniedz manējo. Tādēļ arī savu vīramāti uzrunāju ar jūs. Mēs esam pazīstamas jau teju desmit gadu, taču, gluži kā vectēva mātes nu jau par ģimenes leģendu kļuvušajā izteicienā, cūkas kopā neesam ganījušas, un es turos pie šī kritērija uzrunas formas izvēlē. Priecājos, ka vīramāte ir latviete un man nav jālavierē, vaicājot viņai aizplīvuroti: „Vai vīramāte vēlētos tasi kafijas?”, vai arī jānoprasa tieši un nepārprotami: „Vai tu kafiju dzersi?”.


Gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Šis bija pats pirmais rakstu gabals kursos, un sarakstītais galīgi neatbilda uzdevumam aprakstīt kādu notikumu. Par to (un vēl daudz ko citu) saņēmu bargu kritiku, tomēr arī atzinumu, ka iznācis kaut kas līdzīgs "kvalitatīvam bloga ierakstam" vai komentāram.