Īpašie laiki

Dārdēdamas, vibrēdamas atveras milzīgās prāmja Stokholma-Rīga autoklāja durvis, pa tām redzamas pelēkas Latvijas februāra debesis. Mašīnā skan radio SWH; Kristīne Želve stāsta par savu tikko iznākušo grāmatu: „Visi stāsti ir par deviņdesmitajiem gadiem.” Es nodomāju: „To pirms atgriešanās Stokholmā vajadzētu iegādāties”. Pēc pāris stundām par deviņdesmitajiem dzirdu vēlreiz. „Deviņdesmitie vispār bija īpašs laiks,” Rīgas Laika rakstīšanas kursu lekcijas audioierakstā saka pasniedzējs.

Atvēruši durvis slavenajai kafejnīcai Osīriss Krišjāņa Barona ielā 31, jūs vispirms nonākat tādā kā vējtverī. Pa labi ir durvis uz pašas kafejnīcas telpu, pa kreisi – aizslēgtas durvis, kas no otras puses aizkrautas plauktiem un acīmredzami netiek izmantotas. Tās ir durvis, pa kurām es vēl joprojām dažkārt staigāju sapņos.

Šīs durvis te nonāca deviņdesmit trešā gada sākumā remonta laikā. Saulainas pavasara dienas rītā Alisona tās pirmoreiz atslēdza un nostiprināja no iekšpuses, lai turētos vaļā. Lielie skatlogi bija tumši, un no ārpuses bija grūti saredzēt, kas notika iekšā. Tur atradās tikai septiņi vai astoņi grāmatskapji, četri gar sienām, pārējie ieslīpi telpas vidū, aiz durvīm novietots ādas imitācijas dīvāns, un telpas dziļumā bija redzams neliels galdiņš ar kases aparātu un divām atvilktnēm. Man bija divdesmit gadu, es mācījos universitātes “angļos” un kopā ar vēl sešiem septiņiem studentiem biju te pieņemta darbā par pārdevēju. Tērpušies tēkreklos ar veikala logo, atklāšanas dienā mēs neveikli maldījāmies gar grāmatu plauktiem. Tie bija vēl patukši, jo lielais grāmatu sūtījums ar kuģi kavējās. Atšķirībā no citām grāmatnīcām deviņdesmito gadu Rīgā, šai grāmatu veikalā nebija letes; pircēji varēja staigāt gar plauktiem, brīvi izvēlēties un pāršķirstīt grāmatas, likt tās atpakaļ plauktā, ņemt atkal citas. Tas bija Aperto libro, pirmais veikals pilsētā, kur varēja iegādāties un pasūtīt jaunas grāmatas no ārzemēm.

Grāmatu veikala vadītājas Alisona un Dženifera bija mani pirmie “ārzemju cilvēki” tuvplānā. Alisona bija sīka auguma angliete nedaudz pāri trīsdesmit, īsi apcirptiem matiem, cauros džinsos un caurā tēkreklā. Viņa nemitīgi dzēra kafiju, izsmēķēja pa cigaretei un uzturā nelietoja gaļu. Alisona smaidīja reti, un kaut kas viņas smaidā – varbūt nevienādie zobi, varbūt sakodiens – atgādināja zebieksti vai citu sīku plēsēju. Taču smieties viņa smējās aizrautīgi un aizgūtnēm. Dženifera bija amerikāniete, tikai dažus gadus vecāka par mums, pārdevējiem, runātīga un smaidīga, un vēlējās, lai visi viņu sauktu vienkārši par Dženu. Abas jaunajā postpadomju zonā bija nonākušas savu vīriešu dēļ. Veikalu bieži apmeklēja Alisonas vīrs, garš, slaids amerikānis vārdā Džeimss jeb Džims, kā visi viņu sauca. Viņš deva padomus Latvijas Bankai un organizēja Eirofakultātes izveidošanu universitātē. Dženas puisis, plecīgs, tumšmatains amerikānis, Rīgā parādījās reti, jo strādāja Viļņā.

Džena pārdevējiem mācīja, kā grāmatas pareizi ietīt melnbaltajā papīrā, kas apdrukāts ar Aperto libro logotipu, kā lietot kases aparātu, kā runāt ar pircējiem. Mums vismaz aptuveni bija jāzina katras grāmatas atrašanās vieta, un Džena šad un tad pabiedēja, ka rīkošot pārbaudi. Bija jāzina, par ko katrā rakstīts, tādēļ brīvos brīžos jāiepazīstas ar grāmatu saturu. Brīvu brīžu netrūka. Grāmatu cenas tiem laikiem bija fantastiskas – lētākās maksāja ap tūkstoti Latvijas rubļu, dārgākās – desmitiem tūkstošu, tādēļ Aperto libro apmeklētāji iegriezās reti, bet vēl retāk – kaut ko nopirka. Mēs ar grāmatām neiepazināmies – mēs rāvām tās cauri ātrā tempā, viens otram iesakot aizraujošākās. Daudzas bija tikai vienā vai divos eksemplāros – ja līdz maiņas beigām nepaspēja izlasīt, tad nākamajā maiņā pēc pāris dienām puslasītā Kamasūtra, Rušdi vai Kundera varēja būt jau nopirkta.

Džena mums ik pēc divām nedēļām izmaksāja algu un piekodināja neiztērēt visu uzreiz. Es neklausīju viņas padomam un par visu naudu iegādājos pirmās brilles, kuras valkāju cauru dienu. Līdz tam, par spīti tuvredzībai, brilles uzliku, tikai galējas nepieciešamības spiesta – lai saskatītu vilciena atiešanas laiku stacijas sarakstā vai mājasdarba uzdevumu uz tāfeles. Tūliņ pēc tam tās atkal noslēpu briļļu maciņā. Vecajām bija biezas, nobružātas lēcas pelēkbrūnā plastmasas rāmī. Jaunās bija pavisam citādas, smalkā zelta ietvarā un lieliem, dzidriem stikliem. Alisona brīnījās: – Signe, tev ir brilles? – Viņa droši vien tā arī neiedomājās, ka pirmajās darba nedēļās grāmatu novietojumu plauktos esmu mācījusies no galvas, jo bez brillēm grāmatu nosaukumus uz muguriņām neredzēju.

Reizi mēnesī pārdevēji varēja iegādāties vienu grāmatu par puscenu. Es izvēlējos lielu sējumu par pasaules reliģijām. Alisona apjautājās, ko esmu nopirkusi, un uzzinājusi vien nošūpoja galvu. Šķiet, viņa šaubījās par mana ieguldījuma lietderību, taču mani tas nemulsināja. Divdesmitgadīga cilvēka aizrautībā lasīju par džainismu un zoroastrismu. Pāris kvartālu tālāk Barona ielā atradās krišnaītu templis. Vai katru dienu veikalam garām aizdejoja krišnaītu gājiens, savukārt krišnaītu kafejnīca “Rāma” bija, iespējams, pirmais veģetāriešu atbalsta punkts Rīgā un bieža pusdienošanas vieta Aperto libro darbiniekiem.

Katras darbdienas beigās veikala vadītājas slēdza kasi un skaitīja ieņemto naudu. Visu vasaru apgrozībā bija gan Latvijas rubļi, gan jaunā nauda – lati; pircēji varēja norēķināties ar abiem, arī atlikumu varēja izdot vienā vai otrā naudā pēc pircēja vēlmēm un pārdevēja iespējām. Kurss bija nemainīgs, 200 rubļu pret vienu latu, tomēr aprēķini mums, pārdevējiem, izrādījās pietiekami sarežģīti, un naudas daudzums kasē nekad nesakrita ar kases aparāta rādījumu. Alisona ieviesa burtnīciņu, kurā bija jāpiereģistrē katra pārdotā grāmata, tomēr tas nelīdzēja – naudas vienmēr bija vai nu par daudz vai par maz.

Beidzot bija atnācis ilgi gaidītais grāmatu sūtījums, taču iestrēdzis ostā – it kā tādēļ, ka noformēts kā humānā palīdzība, bet varbūt citu iemeslu dēļ. Iespējams, ka togad tā bija pati karstākā jūlija diena, kad Alisona man teica: „Šodien ejam uz ostu, tu tulkosi.” Bažīgi paskatījos uz Alisonas caurumaino tēkreklu un džinsiem, tomēr paturēju savas domas pie sevis; viņa izskatījās pēc pusaugu zēna. Alisona nokrāsoja šaurās lūpas tumšbrūni sarkanas un ieberzēja pāris smaržas pilienu plaukstas locītavās. No Barona ielas uz ostu devāmies kājām, jo abas vienlīdz slikti pārzinājām Rīgas sabiedriskā transporta maršrutus. Ostā mūs sūtīja no kabineta uz kabinetu, līdz nonācām pie īstā cilvēka. Telpā valdīja skāņa tabakas, sviedru un putekļu smaka, uz netīrās grīdas bija nokrautas papīru kaudzes. Muitnieks ilgi skaidroja, kāpēc grāmatu veikals nevar saņemt humānās palīdzības kravu, un gaišajā kreklā pie padusēm un uz krūtīm aizvien skaidrāk iezīmējās sviedru pleķi. Alisona uzklausīja manu tulkojumu, tad vērsās tieši pie muitnieka: „May I smoke?” Tulkojums nebija nepieciešams, viņš piedāvāja cigaretes no savas Marlboro paciņas. Alisona noraidoši pakratīja galvu un izvilka slaidu mentola cigareti. Muitnieks pastiepās pāri galdam ar šķiltavām rokā. Alisona pieliecās tuvāk, viņš noklikšķināja šķiltavas. Alisona smēķēja, acis samiegusi. Izpūta vienu dūmu rituli, tad vēl un vēl. „Paprasi viņam pelnu trauku.” Muitnieks ilgi taustījās pa galdu, līdz atrada prasīto. „Now, look”, viņa pieliecās, nokratīja pelnus un izdzēsa cigareti. Alisona pāris teikumos izskaidroja veikala saistību ar Sorosa fondu un piedāvāja noorganizēt Vitas Matīsas vai Džordža Sorosa vizīti ostā, ja tas nepieciešams. Tad Alisona pameta ēsmu – viņa ticot, ka muitnieka varā būšot atrisināt šo problēmu bez liekiem sarežģījumiem. „Okej, okej, es kaut ko izdomāšu”, murmināja muitnieks. Alisonai bija izdevies viņam paglaimot, taču vēl būtiskāk - bija skaidrs, ka viņam pilnīgi pietiek jau ar vienas mulsinošas ārzemnieces vizīti. Atvieglojuma sajūta, kas viņu pārņēma, redzot mūs aizejam, bija gandrīz taustāma.

           

Atbraukuši no Stokholmas, mēs pāris dienas ciemojamies Jelgavā pie maniem vecākiem. Atstāju vīru un bērnus vecāku uzraudzībā un dodos uz grāmatnīcu, lai beidzot iegādātos Želves stāstus. Esmu gatava ienirt deviņdesmitajos – taču tik ilgi neesmu bijusi savas bērnības pilsētā, ka cilvēki katrs savās ikdienas gaitās, atsvaidzinātās namu fasādes un skatlogi ar košajiem uzrakstiem rada vien kārtējās acumirklīgās dekorācijas iespaidu, kuru aizstumju šķīvja stūrī kā treknu tortes garnējumu un nokļūstu pavisam citur.

Grāmatnīca atradās pašā Jelgavas centrā, uz Ļeņina un Pasta ielas stūra. Vasarā mēs ar mammu uz to devāmies kājām, no Pārlielupes cauri puspilsētai, pa tiltiem pāri Lielupei un Driksai, garām upmalas gastronomijai, garām centra maizes veikalam, vēl kvartāls, un tad bijām klāt pie tumšbrūni apmestās trīsstāvu ēkas. Ar vācu karagūstekņu rokām tā bija celta tūliņ pēc kara, plašām telpām, lieliem logiem, pamatīgu pagrabstāvu - Staļina laikam raksturīgajā stilā. Uzkāpām pa betona pakāpieniem, mamma atvēra smagās koka durvis, kuru rokturis atradās man tieši pie deguna, un mēs devāmies iekšā.

Saulainajā vasaras dienā grāmatnīca likās patumša, klusa un vēsa; smarža atgādināja par tikko iesietām grāmatām, kuru lapas salipušas kopā un pirms lasīšanas jāatgriež ar nazi. Pie sienām augstos grāmatplauktos bija sarindotas grāmatas. Tieši pretī ieejas durvīm tumšā nišā bez logiem atradās mākslas un parakstāmās literatūras nodaļa, tai blakus – kase. Pa labi – daiļliteratūra, telpas galā – kancelejas preces. Otrā spārnā ar logiem uz Pasta ielu – politiskā, speciālā un mācību literatūra. Pašā galā puspavērtas bija durvis uz grāmatnīcas iekštelpām. Apmeklētājus no grāmatplauktiem norobežoja pašaura, stiklota lete. Zem stikla apskatei bija izliktas jaunākās grāmatas. Šur tur letē bija ar aukliņu aizāķētas spraugas, kuras pārdevēji izmantoja kā durtiņas. Lai apskatītu kādu no grāmatām plauktos, bija jāuzrunā pārdevējs. – Iedodiet, lūdzu, paskatīties to jauno Balzaku, to, kas blakus tai grāmatai ar zaļo muguriņu.

Tikai politisko grāmatu nodaļā lete pārvērtās par mazu saliņu, un grāmatām bija iespējams brīvi piekļūt.

Mana mamma pēc vidusskolas šeit kādu pusgadu bija strādājusi, tādēļ dažas pārdevējas viņa vēl pazina un sasveicinājās.

 „Vai Anita šodien ir?”  mamma klusināti vaicāja.

 „Jā, iekšā.” Kasiere nenoteikti pamāja ar galvu grāmatnīcas iekštelpu virzienā.

Anitai bija paliela, iegarena galva, lielas, ieslīpas acis – no tādām, kuras sauc par mandeļveida, pilnīgas, akurāti nokrāsotas lūpas, apaļīgi vaigi un spoži kastaņkrāsas mati, kas sakārtoti lielos viļņos, nevis sīkās čirkās kā manai mammai. Tāpat kā galva un vaigi, arī viņas rokas un kājas bija it kā vienu numuru par lielu, taču rūpīgi piemeklētais apģērbs to noslēpa. Anita prot ģērbties, mājās runāja mana mamma ar vecomammu. Par Anitu biju nosaukusi savu mīļāko lelli; arī tai bija spīdīgi, brūni mati, bet gumijas, kas saturēja galvu un kājas pie rumpja, palikušas vaļīgas, tādēļ ar lelli bija jāapietas uzmanīgi.

„Ir atnācis Mopasāns, kuru tu gribēji, es tev noliku arī Ziedoni, ja ņemsi. To jau visi ķēra. Bet Elksnes vēl nav, būšot it kā nākamnedēļ.” Anitai bija skanīga, zema balss. „To Elksni es nezinu, vai varēšu nolikt,” pārdevēja pameta acis uz grāmatnīcas direktores kabineta durvīm. „Tur uzreiz stāvēs rinda.”

Mēs ņēmām visu, ko Anita bija nolikusi. Viņa atrada čeku grāmatiņu un sarakstīja tajā grāmatu nosaukumus. Ar čeku devāmies uz kasi – tas bija paaugstinājums ar tādu kā koka kasti un mākslīgā stikla lodziņiem apkārt; mēs samaksājām un ar apzīmogotu čeku devāmies atpakaļ pie Anitas pēc grāmatām. Anita pa to laiku grāmatas bija ietinusi pelēkā, biezā un cietā papīrā; viņa paņēma no mums čeku un ar ierastu kustību uzdūra to pie citiem čekiem uz garas, resnas adatas, kas bija iestiprināta koka statīvā.

Grāmatnīcas ēka joprojām ir brūnā krāsā, tomēr pāris toņu gaišāka. No Pasta ielas nākot, paeju garām norādei uz Jelgavas Latviešu biedrību, pagriežos ap stūri uz Lielo ielu, un grāmatnīcas ieeja ir klāt. Atvērusi durvis, apmulstu – esmu nonākusi nelielā priekštelpā, vējtverī, kāda agrāk te nebija. Pa labi uzraksts „Dekoratīvie trauki un dāvanas”, tieši pretī „Profesionālā kosmētika. Kleopatra”, vien pa kreisi – grāmatas. Grāmatnīca ir sarāvusies krietni mazāka, un tas šoreiz nav atmiņas izspēlēts triks. Pārdevēja, nenosakāma vecuma sieviete izspūrušiem salmu krāsas matiem, pelēkā džemperī ar mazām pērļu podziņām, par Želves jauno grāmatu nav dzirdējusi. Iegādājos veselu kaudzi zīmēšanas papīra lokšņu, akvareļu krāsas un latviešu bērnu grāmatas līdzņemšanai uz Stokholmu; stāstus par deviņdesmitajiem atrodu citā Jelgavas grāmatnīcā.

Prāmja durvis aiz mums aizveras, lai atvērtos atkal otrpus Baltijas jūrai Zviedrijā. Bērnības atmiņas par grāmatnīcu nedod miera, un es skaipā mēģinu izprašņāt mammu. Taču viņas īpašais laiks ir sešdesmitie gadi.

„Kad pirmoreiz aizgāju aprunāties, mani jau uzreiz neņēma, direktore tikai pateica, grāmatas nav siļķes, pie mums nevarēs šā tā. Pēc tam laikam apklaušinājās par mani, bija jāiet otrreiz, un tad pieņēma. Mums bija melnas formas kleitas no spīdīga atlasa, ar baltām krādziņām. Sēdēt nedrīkstēja, atbalstīties arī ne. Direktore bija veco laiku cilvēks, nebija kā citur padomju laikā – grāmatnīca bija jātaisa vaļā piecas minūtes pirms darba laika un jāslēdz piecas minūtes pēc beigām. Un inventarizācijā viss vienmēr saskanēja līdz pēdējai kapeikai. Tur bija tie milzīgie pagrabi apakšā ar neejošām grāmatām, tur mēs taisījām inventarizāciju. Grāmatas pieveda divreiz nedēļā, tad cilvēki stāvēja rindā. Bet es jau ilgi nestrādāju, kādu pusgadu, tad iestājos augstskolā.”

Man vārās zupa, raud mazais, lielajam jāiet pakaļ uz dārziņu. „Labi, mamm, man jāskrien, es tev kaut kad atkal piezvanīšu.”

Skaņa datorā noraustās, un viņa izliekas, ka nav dzirdējusi manu mēģinājumu pārtraukt sarunu. „... un to jau tu arī droši vien zini, ka maztante, mana vectēva māsīca, tā arī strādāja grāmatnīcā par pārdevēju. Tas bija pirms kara, vecajā Jelgavā. Turpat Lielajā ielā, pretī Dārtas pamatskolai, tur bija Alunāniem grāmatnīca.”

Mamma ir atradusi durvis uz savu īpašo laiku, un es saprotu, ka stāsts tik ātri nebeigsies. Noņemu zupu no uguns un turpinu klausīties.

Pienāca deviņdesmit trešā gada augusts, Rīgas centrā nebija gaisa, tikai putekļi, asfalts, saule. Alisona un Dženifera devās atvaļinājumā, atvaļinājumā devās viņu vietniece. Atvaļinājumā bija viss Sorosa fonds no ēkas otrā stāva. Prom bija arī pircēji – nenāca ne Tolkīna cienītāji, ne grupiņa ārstu, kas parasti iegriezās apjautāties, vai beidzot atnācis viņu pasūtītais The Merck Manual. Alisona pirms aizbraukšanas nosauca mani par vecāko pārdevēju un uzticēja veikala atslēgas. Katru rītu Barona ielas 31. nama pagalmā atslēdzu sētas durvis, atslēdzu signalizāciju, atslēdzu biroja durvis, sagaidīju pārdevējus, atslēdzu veikala durvis. Vakaros sagaidīju, kamēr aiziet pārdevēji, aizslēdzu veikala durvis, izslēdzu gaismas, aizslēdzu biroja durvis, ieslēdzu signalizāciju, aizslēdzu sētas durvis. Blakus kinoteātrī “Daile” ap to laiku beidzās seanss, un pagalms bija pilns ar cilvēkiem, kas atstāja kinozāli. Iejuku viņu pūlī un caur vārtrūmi nonācu Lāčplēša ielā.

Kādu dienu uz pakāpieniem pie veikala durvīm saļima cilvēks, vīrietis vidējos gados. Abas pārējās pārdevējas palika pie viņa, es no biroja zvanīju ātrajai palīdzībai, tad atgriezos pie saļimušā. Nezinu, kā sapratu, ka viņš mirst, jo nekādas pieredzes ar mirstošiem cilvēkiem man nebija. Mēs saspringti vērāmies uz priekšu pa Barona ielu, cik tālu vien iespējams saredzēt, cerot, ka tūliņ no 1. slimnīcas puses brauks ātrās palīdzības mašīna, un es pie sevis lūdzos: „Kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst, kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst.” Tomēr viņš pārstāja elpot mūsu rokās, seja kļuva pelēka, un pēc pāris minūtēm atbraukušie “ātrie” konstatēja nāves faktu. Ātrie mirušo prom neveda, tikai sazvanījās ar morgu, no kurienes viņam brauca pakaļ. Aizslēdzu veikala durvis un uzliku uzrakstu Slēgts, palaidu pārējās pārdevējas mājās. Mirušais vīrietis bija noguldīts veikala dziļumā pie sienas. Es brīnījos, cik maz vietas viņš aizņēma. Likās, ka viņa drēbes, apavi, āda – viss bija klāts ar putekļiem. „Jūs jau tā kulturāli, ienesāt iekšā, parasti jau aizvelk kaut kur prom, atstāj kādā kāpņu telpā. Cik nav tādu gadījumu,” sacīja ātrās palīdzības ārsts. Viņš pārmeklēja mirušo, bet neatrada neko, kas varētu palīdzēt viņu identificēt – viņam nebija ne dokumentu, ne maka, ne zīmīšu kabatā – pilnīgi nekā.

Rudenī Dženai parādījās jauns projekts. Aizvien biežāk viņa kopā ar aktieri Andreju Žagaru sēdēja ādas imitācijas dīvānā un kaut ko sprieda. Viņam bija restorāns Tallinas ielā – starp citu, iespējams, pirmā geju pieturas vieta Rīgā – uz kuru Džena gāja vakariņot ar savu draugu, kad viņš bija Rīgā. Kopā ar Žagaru viņa ķērās pie kafejnīcas veidošanas tepat blakus Aperto libro. Viņa vairs neinteresējās, vai esam iepazinušies ar grāmatu saturu, bet aizgrābti stāstīja par jauno projektu – jaunajā kafejnīcā viss būs kā Amerikā, visu pasūtīs no ārzemēm, vajadzīga īsta espreso un kapučīno mašīna, labas kafijas pupiņas un īstas, profesionālas restorāna iekārtas. Tādas vietas Rīgā vēl nebija bijis.

Rudenī Alisona iepazīstināja mani ar amerikāņu pasniedzēju Ronu, kurš piedalījās cilvēktiesību centra veidošanā un intervēja studentus, kas vēlējās tajā darboties. Vai Alisonai likās, ka man „jāiet uz priekšu”? Vai tā likās man pašai? Arī cilvēktiesību centra Rīgā vēl nebija bijis. Tobrīd man šķita, ka tas būs interesantāk, nozīmīgāk man, svarīgāk cilvēcei, es piekritu intervijai un pēc tam – jaunā darba piedāvājumam. Mana grāmattirgotājas vasara veikalā Aperto libro bija beigusies. Arī Aperto libro palika deviņdesmitajos – durvis pavisam aizvērās 1999. gada pavasarī, kad grāmatu veikalu slēdza.

Toreiz, deviņdesmit trešajā, man likās, ka varēšu pa šīm durvīm ieiet, kad vien vēlēšos, jo tā taču biju es pati, mana dzīve, mana pieredze. Šodien es mēģinu ielūkoties pa aizslēgtajām durvīm un cauri tumšajiem skatlogu stikliem, lai saskatītu divdesmitgadīgās meitenes neskaidros apveidus. Domāju, ka es viņu nedaudz pazīstu, taču varbūt man tā tikai liekas. Viņai es esmu svešiniece, un es nezinu, ko mēs viena otrai teiktu, ja durvis atvērtos.  

Šis ir mans Rīgas Laika rakstīšanas kursu noslēguma jeb "kursa" darbs. Taisnības labad gan jāatzīst, ka šī ir versija 2.0, kurā esmu centusies ņemt vērā pasniedzēja un kursabiedru aizrādījumus.