Atvēruši durvis slavenajai
kafejnīcai Osīriss Krišjāņa Barona
ielā 31, jūs vispirms nonākat tādā kā vējtverī. Pa labi ir durvis uz pašas
kafejnīcas telpu, pa kreisi – aizslēgtas durvis, kas no otras puses aizkrautas
plauktiem un acīmredzami netiek izmantotas. Tās ir durvis, pa kurām es vēl
joprojām dažkārt staigāju sapņos.
Šīs durvis te nonāca deviņdesmit
trešā gada sākumā remonta laikā. Saulainas pavasara dienas rītā Alisona tās
pirmoreiz atslēdza un nostiprināja no iekšpuses, lai turētos vaļā. Lielie
skatlogi bija tumši, un no ārpuses bija grūti saredzēt, kas notika iekšā. Tur
atradās tikai septiņi vai astoņi grāmatskapji, četri gar sienām, pārējie
ieslīpi telpas vidū, aiz durvīm novietots ādas imitācijas dīvāns, un telpas
dziļumā bija redzams neliels galdiņš ar kases aparātu un divām atvilktnēm. Man
bija divdesmit gadu, es mācījos universitātes “angļos” un kopā ar vēl sešiem septiņiem
studentiem biju te pieņemta darbā par pārdevēju. Tērpušies tēkreklos ar veikala
logo, atklāšanas dienā mēs neveikli maldījāmies gar grāmatu plauktiem. Tie bija
vēl patukši, jo lielais grāmatu sūtījums ar kuģi kavējās. Atšķirībā no citām
grāmatnīcām deviņdesmito gadu Rīgā, šai grāmatu veikalā nebija letes; pircēji
varēja staigāt gar plauktiem, brīvi izvēlēties un pāršķirstīt grāmatas, likt
tās atpakaļ plauktā, ņemt atkal citas. Tas bija Aperto libro, pirmais veikals
pilsētā, kur varēja iegādāties un pasūtīt jaunas grāmatas no ārzemēm.
Grāmatu veikala vadītājas Alisona
un Dženifera bija mani pirmie “ārzemju cilvēki” tuvplānā. Alisona bija sīka
auguma angliete nedaudz pāri trīsdesmit, īsi apcirptiem matiem, cauros džinsos
un caurā tēkreklā. Viņa nemitīgi dzēra kafiju, izsmēķēja pa cigaretei un uzturā
nelietoja gaļu. Alisona smaidīja reti, un kaut kas viņas smaidā – varbūt nevienādie
zobi, varbūt sakodiens – atgādināja zebieksti vai citu sīku plēsēju. Taču smieties
viņa smējās aizrautīgi un aizgūtnēm. Dženifera bija amerikāniete, tikai dažus
gadus vecāka par mums, pārdevējiem, runātīga un smaidīga, un vēlējās, lai visi viņu
sauktu vienkārši par Dženu. Abas jaunajā postpadomju zonā bija nonākušas savu
vīriešu dēļ. Veikalu bieži apmeklēja Alisonas vīrs, garš, slaids amerikānis vārdā
Džeimss jeb Džims, kā visi viņu sauca. Viņš deva padomus Latvijas Bankai un organizēja
Eirofakultātes izveidošanu universitātē. Dženas puisis, plecīgs, tumšmatains
amerikānis, Rīgā parādījās reti, jo strādāja Viļņā.
Džena pārdevējiem mācīja, kā
grāmatas pareizi ietīt melnbaltajā papīrā, kas apdrukāts ar Aperto libro
logotipu, kā lietot kases aparātu, kā runāt ar pircējiem. Mums vismaz aptuveni
bija jāzina katras grāmatas atrašanās vieta, un Džena šad un tad pabiedēja, ka rīkošot
pārbaudi. Bija jāzina, par ko katrā rakstīts, tādēļ brīvos brīžos jāiepazīstas ar
grāmatu saturu. Brīvu brīžu netrūka. Grāmatu cenas tiem laikiem bija
fantastiskas – lētākās maksāja ap tūkstoti Latvijas rubļu, dārgākās – desmitiem
tūkstošu, tādēļ Aperto libro apmeklētāji iegriezās reti, bet vēl retāk – kaut
ko nopirka. Mēs ar grāmatām neiepazināmies – mēs rāvām tās cauri ātrā tempā,
viens otram iesakot aizraujošākās. Daudzas bija tikai vienā vai divos
eksemplāros – ja līdz maiņas beigām nepaspēja izlasīt, tad nākamajā maiņā pēc
pāris dienām puslasītā Kamasūtra, Rušdi vai Kundera varēja būt jau nopirkta.
Džena mums ik pēc divām nedēļām
izmaksāja algu un piekodināja neiztērēt visu uzreiz. Es neklausīju viņas
padomam un par visu naudu iegādājos pirmās brilles, kuras valkāju cauru dienu.
Līdz tam, par spīti tuvredzībai, brilles uzliku, tikai galējas nepieciešamības
spiesta – lai saskatītu vilciena atiešanas laiku stacijas sarakstā vai
mājasdarba uzdevumu uz tāfeles. Tūliņ pēc tam tās atkal noslēpu briļļu maciņā. Vecajām
bija biezas, nobružātas lēcas pelēkbrūnā plastmasas rāmī. Jaunās bija pavisam
citādas, smalkā zelta ietvarā un lieliem, dzidriem stikliem. Alisona brīnījās:
– Signe, tev ir brilles? – Viņa droši vien tā arī neiedomājās, ka pirmajās
darba nedēļās grāmatu novietojumu plauktos esmu mācījusies no galvas, jo bez
brillēm grāmatu nosaukumus uz muguriņām neredzēju.
Reizi mēnesī pārdevēji varēja
iegādāties vienu grāmatu par puscenu. Es izvēlējos lielu sējumu par pasaules
reliģijām. Alisona apjautājās, ko esmu nopirkusi, un uzzinājusi vien nošūpoja
galvu. Šķiet, viņa šaubījās par mana ieguldījuma lietderību, taču mani tas
nemulsināja. Divdesmitgadīga cilvēka aizrautībā lasīju par džainismu un
zoroastrismu. Pāris kvartālu tālāk Barona ielā atradās krišnaītu templis. Vai
katru dienu veikalam garām aizdejoja krišnaītu gājiens, savukārt krišnaītu
kafejnīca “Rāma” bija, iespējams, pirmais veģetāriešu atbalsta punkts Rīgā un bieža
pusdienošanas vieta Aperto libro darbiniekiem.
Katras darbdienas beigās veikala vadītājas
slēdza kasi un skaitīja ieņemto naudu. Visu vasaru apgrozībā bija gan Latvijas
rubļi, gan jaunā nauda – lati; pircēji varēja norēķināties ar abiem, arī
atlikumu varēja izdot vienā vai otrā naudā pēc pircēja vēlmēm un pārdevēja
iespējām. Kurss bija nemainīgs, 200 rubļu pret vienu latu, tomēr aprēķini mums,
pārdevējiem, izrādījās pietiekami sarežģīti, un naudas daudzums kasē nekad
nesakrita ar kases aparāta rādījumu. Alisona ieviesa burtnīciņu, kurā bija jāpiereģistrē
katra pārdotā grāmata, tomēr tas nelīdzēja – naudas vienmēr bija vai nu par
daudz vai par maz.
Beidzot bija atnācis ilgi gaidītais
grāmatu sūtījums, taču iestrēdzis ostā – it kā tādēļ, ka noformēts kā humānā
palīdzība, bet varbūt citu iemeslu dēļ. Iespējams, ka togad tā bija pati
karstākā jūlija diena, kad Alisona man teica: „Šodien ejam uz ostu, tu
tulkosi.” Bažīgi paskatījos uz Alisonas caurumaino tēkreklu un džinsiem, tomēr
paturēju savas domas pie sevis; viņa izskatījās pēc pusaugu zēna. Alisona
nokrāsoja šaurās lūpas tumšbrūni sarkanas un ieberzēja pāris smaržas pilienu plaukstas
locītavās. No Barona ielas uz ostu devāmies kājām, jo abas vienlīdz slikti
pārzinājām Rīgas sabiedriskā transporta maršrutus. Ostā mūs sūtīja no kabineta
uz kabinetu, līdz nonācām pie īstā cilvēka. Telpā valdīja skāņa tabakas,
sviedru un putekļu smaka, uz netīrās grīdas bija nokrautas papīru kaudzes.
Muitnieks ilgi skaidroja, kāpēc grāmatu veikals nevar saņemt humānās palīdzības
kravu, un gaišajā kreklā pie padusēm un uz krūtīm aizvien skaidrāk iezīmējās
sviedru pleķi. Alisona uzklausīja manu tulkojumu, tad vērsās tieši pie
muitnieka: „May I smoke?” Tulkojums nebija nepieciešams, viņš piedāvāja cigaretes
no savas Marlboro paciņas. Alisona noraidoši pakratīja galvu un izvilka slaidu
mentola cigareti. Muitnieks pastiepās pāri galdam ar šķiltavām rokā. Alisona
pieliecās tuvāk, viņš noklikšķināja šķiltavas. Alisona smēķēja, acis samiegusi.
Izpūta vienu dūmu rituli, tad vēl un vēl. „Paprasi viņam pelnu trauku.”
Muitnieks ilgi taustījās pa galdu, līdz atrada prasīto. „Now, look”,
viņa pieliecās, nokratīja pelnus un izdzēsa cigareti. Alisona pāris teikumos
izskaidroja veikala saistību ar Sorosa fondu un piedāvāja noorganizēt Vitas
Matīsas vai Džordža Sorosa vizīti ostā, ja tas nepieciešams. Tad Alisona pameta
ēsmu – viņa ticot, ka muitnieka varā būšot atrisināt šo problēmu bez liekiem
sarežģījumiem. „Okej, okej, es kaut ko izdomāšu”, murmināja muitnieks. Alisonai
bija izdevies viņam paglaimot, taču vēl būtiskāk - bija skaidrs, ka viņam
pilnīgi pietiek jau ar vienas mulsinošas ārzemnieces vizīti. Atvieglojuma
sajūta, kas viņu pārņēma, redzot mūs aizejam, bija gandrīz taustāma.
Atbraukuši no Stokholmas, mēs
pāris dienas ciemojamies Jelgavā pie maniem vecākiem. Atstāju vīru un bērnus
vecāku uzraudzībā un dodos uz grāmatnīcu, lai beidzot iegādātos Želves stāstus.
Esmu gatava ienirt deviņdesmitajos – taču tik ilgi neesmu bijusi savas bērnības
pilsētā, ka cilvēki katrs savās ikdienas gaitās, atsvaidzinātās namu fasādes un
skatlogi ar košajiem uzrakstiem rada vien kārtējās acumirklīgās dekorācijas iespaidu,
kuru aizstumju šķīvja stūrī kā treknu tortes garnējumu un nokļūstu pavisam citur.
Grāmatnīca atradās pašā Jelgavas
centrā, uz Ļeņina un Pasta ielas stūra. Vasarā mēs ar mammu uz to devāmies
kājām, no Pārlielupes cauri puspilsētai, pa tiltiem pāri Lielupei un Driksai,
garām upmalas gastronomijai, garām centra maizes veikalam, vēl kvartāls, un tad
bijām klāt pie tumšbrūni apmestās trīsstāvu ēkas. Ar vācu karagūstekņu rokām tā
bija celta tūliņ pēc kara, plašām telpām, lieliem logiem, pamatīgu pagrabstāvu
- Staļina laikam raksturīgajā stilā. Uzkāpām pa betona pakāpieniem, mamma
atvēra smagās koka durvis, kuru rokturis atradās man tieši pie deguna, un mēs devāmies
iekšā.
Saulainajā vasaras dienā
grāmatnīca likās patumša, klusa un vēsa; smarža atgādināja par tikko iesietām
grāmatām, kuru lapas salipušas kopā un pirms lasīšanas jāatgriež ar nazi. Pie sienām
augstos grāmatplauktos bija sarindotas grāmatas. Tieši pretī ieejas durvīm
tumšā nišā bez logiem atradās mākslas un parakstāmās literatūras nodaļa, tai
blakus – kase. Pa labi – daiļliteratūra, telpas galā – kancelejas preces. Otrā
spārnā ar logiem uz Pasta ielu – politiskā, speciālā un mācību literatūra. Pašā
galā puspavērtas bija durvis uz grāmatnīcas iekštelpām. Apmeklētājus no
grāmatplauktiem norobežoja pašaura, stiklota lete. Zem stikla apskatei bija izliktas
jaunākās grāmatas. Šur tur letē bija ar aukliņu aizāķētas spraugas, kuras
pārdevēji izmantoja kā durtiņas. Lai apskatītu kādu no grāmatām plauktos, bija jāuzrunā
pārdevējs. – Iedodiet, lūdzu, paskatīties to jauno Balzaku, to, kas blakus tai
grāmatai ar zaļo muguriņu.
Tikai politisko grāmatu nodaļā lete
pārvērtās par mazu saliņu, un grāmatām bija iespējams brīvi piekļūt.
Mana mamma pēc vidusskolas šeit
kādu pusgadu bija strādājusi, tādēļ dažas pārdevējas viņa vēl pazina un
sasveicinājās.
„Vai Anita šodien ir?” mamma klusināti vaicāja.
„Jā, iekšā.” Kasiere nenoteikti pamāja ar
galvu grāmatnīcas iekštelpu virzienā.
Anitai bija paliela, iegarena
galva, lielas, ieslīpas acis – no tādām, kuras sauc par mandeļveida, pilnīgas,
akurāti nokrāsotas lūpas, apaļīgi vaigi un spoži kastaņkrāsas mati, kas
sakārtoti lielos viļņos, nevis sīkās čirkās kā manai mammai. Tāpat kā galva un
vaigi, arī viņas rokas un kājas bija it kā vienu numuru par lielu, taču rūpīgi
piemeklētais apģērbs to noslēpa. Anita prot ģērbties, mājās runāja mana mamma
ar vecomammu. Par Anitu biju nosaukusi savu mīļāko lelli; arī tai bija spīdīgi,
brūni mati, bet gumijas, kas saturēja galvu un kājas pie rumpja, palikušas
vaļīgas, tādēļ ar lelli bija jāapietas uzmanīgi.
„Ir atnācis Mopasāns, kuru tu
gribēji, es tev noliku arī Ziedoni, ja ņemsi. To jau visi ķēra. Bet Elksnes vēl
nav, būšot it kā nākamnedēļ.” Anitai bija skanīga, zema balss. „To Elksni es
nezinu, vai varēšu nolikt,” pārdevēja pameta acis uz grāmatnīcas direktores
kabineta durvīm. „Tur uzreiz stāvēs rinda.”
Mēs ņēmām visu, ko Anita bija
nolikusi. Viņa atrada čeku grāmatiņu un sarakstīja tajā grāmatu nosaukumus. Ar
čeku devāmies uz kasi – tas bija paaugstinājums ar tādu kā koka kasti un
mākslīgā stikla lodziņiem apkārt; mēs samaksājām un ar apzīmogotu čeku devāmies
atpakaļ pie Anitas pēc grāmatām. Anita pa to laiku grāmatas bija ietinusi
pelēkā, biezā un cietā papīrā; viņa paņēma no mums čeku un ar ierastu kustību uzdūra
to pie citiem čekiem uz garas, resnas adatas, kas bija iestiprināta koka
statīvā.
Grāmatnīcas ēka joprojām ir brūnā
krāsā, tomēr pāris toņu gaišāka. No Pasta ielas nākot, paeju garām norādei uz
Jelgavas Latviešu biedrību, pagriežos ap stūri uz Lielo ielu, un grāmatnīcas
ieeja ir klāt. Atvērusi durvis, apmulstu – esmu nonākusi nelielā priekštelpā,
vējtverī, kāda agrāk te nebija. Pa labi uzraksts „Dekoratīvie trauki un
dāvanas”, tieši pretī „Profesionālā kosmētika. Kleopatra”, vien pa kreisi –
grāmatas. Grāmatnīca ir sarāvusies krietni mazāka, un tas šoreiz nav atmiņas
izspēlēts triks. Pārdevēja, nenosakāma vecuma sieviete izspūrušiem salmu krāsas
matiem, pelēkā džemperī ar mazām pērļu podziņām, par Želves jauno grāmatu nav
dzirdējusi. Iegādājos veselu kaudzi zīmēšanas papīra lokšņu, akvareļu krāsas un
latviešu bērnu grāmatas līdzņemšanai uz Stokholmu; stāstus par deviņdesmitajiem
atrodu citā Jelgavas grāmatnīcā.
Prāmja durvis aiz mums aizveras,
lai atvērtos atkal otrpus Baltijas jūrai Zviedrijā. Bērnības atmiņas par
grāmatnīcu nedod miera, un es skaipā mēģinu
izprašņāt mammu. Taču viņas īpašais laiks ir sešdesmitie gadi.
„Kad pirmoreiz aizgāju
aprunāties, mani jau uzreiz neņēma, direktore tikai pateica, grāmatas nav
siļķes, pie mums nevarēs šā tā. Pēc tam laikam apklaušinājās par mani, bija
jāiet otrreiz, un tad pieņēma. Mums bija melnas formas kleitas no spīdīga
atlasa, ar baltām krādziņām. Sēdēt nedrīkstēja, atbalstīties arī ne. Direktore
bija veco laiku cilvēks, nebija kā citur padomju laikā – grāmatnīca bija
jātaisa vaļā piecas minūtes pirms darba laika un jāslēdz piecas minūtes pēc beigām.
Un inventarizācijā viss vienmēr saskanēja līdz pēdējai kapeikai. Tur bija tie
milzīgie pagrabi apakšā ar neejošām grāmatām, tur mēs taisījām inventarizāciju.
Grāmatas pieveda divreiz nedēļā, tad cilvēki stāvēja rindā. Bet es jau ilgi
nestrādāju, kādu pusgadu, tad iestājos augstskolā.”
Man vārās zupa, raud mazais, lielajam
jāiet pakaļ uz dārziņu. „Labi, mamm, man jāskrien, es tev kaut kad atkal
piezvanīšu.”
Skaņa datorā noraustās, un viņa izliekas,
ka nav dzirdējusi manu mēģinājumu pārtraukt sarunu. „... un to jau tu arī droši
vien zini, ka maztante, mana vectēva māsīca, tā arī strādāja grāmatnīcā par
pārdevēju. Tas bija pirms kara, vecajā Jelgavā. Turpat Lielajā ielā, pretī
Dārtas pamatskolai, tur bija Alunāniem grāmatnīca.”
Mamma ir atradusi durvis uz savu
īpašo laiku, un es saprotu, ka stāsts tik ātri nebeigsies. Noņemu zupu no uguns
un turpinu klausīties.
Pienāca deviņdesmit trešā gada
augusts, Rīgas centrā nebija gaisa, tikai putekļi, asfalts, saule. Alisona un
Dženifera devās atvaļinājumā, atvaļinājumā devās viņu vietniece. Atvaļinājumā
bija viss Sorosa fonds no ēkas otrā stāva. Prom bija arī pircēji – nenāca ne
Tolkīna cienītāji, ne grupiņa ārstu, kas parasti iegriezās apjautāties, vai
beidzot atnācis viņu pasūtītais The Merck Manual. Alisona pirms aizbraukšanas
nosauca mani par vecāko pārdevēju un uzticēja veikala atslēgas. Katru rītu Barona
ielas 31. nama pagalmā atslēdzu sētas durvis, atslēdzu signalizāciju, atslēdzu
biroja durvis, sagaidīju pārdevējus, atslēdzu veikala durvis. Vakaros sagaidīju,
kamēr aiziet pārdevēji, aizslēdzu veikala durvis, izslēdzu gaismas, aizslēdzu
biroja durvis, ieslēdzu signalizāciju, aizslēdzu sētas durvis. Blakus kinoteātrī
“Daile” ap to laiku beidzās seanss, un pagalms bija pilns ar cilvēkiem, kas
atstāja kinozāli. Iejuku viņu pūlī un caur vārtrūmi nonācu Lāčplēša ielā.
Kādu dienu uz pakāpieniem pie veikala
durvīm saļima cilvēks, vīrietis vidējos gados. Abas pārējās pārdevējas palika
pie viņa, es no biroja zvanīju ātrajai palīdzībai, tad atgriezos pie saļimušā.
Nezinu, kā sapratu, ka viņš mirst, jo nekādas pieredzes ar mirstošiem cilvēkiem
man nebija. Mēs saspringti vērāmies uz priekšu pa Barona ielu, cik tālu vien
iespējams saredzēt, cerot, ka tūliņ no 1. slimnīcas puses brauks ātrās
palīdzības mašīna, un es pie sevis lūdzos: „Kaut viņi atbrauktu, pirms viņš
nomirst, kaut viņi atbrauktu, pirms viņš nomirst.” Tomēr viņš pārstāja elpot
mūsu rokās, seja kļuva pelēka, un pēc pāris minūtēm atbraukušie “ātrie”
konstatēja nāves faktu. Ātrie mirušo prom neveda, tikai sazvanījās ar morgu, no
kurienes viņam brauca pakaļ. Aizslēdzu veikala durvis un uzliku uzrakstu
Slēgts, palaidu pārējās pārdevējas mājās. Mirušais vīrietis bija noguldīts
veikala dziļumā pie sienas. Es brīnījos, cik maz vietas viņš aizņēma. Likās, ka
viņa drēbes, apavi, āda – viss bija klāts ar putekļiem. „Jūs jau tā kulturāli,
ienesāt iekšā, parasti jau aizvelk kaut kur prom, atstāj kādā kāpņu telpā. Cik
nav tādu gadījumu,” sacīja ātrās palīdzības ārsts. Viņš pārmeklēja mirušo, bet
neatrada neko, kas varētu palīdzēt viņu identificēt – viņam nebija ne
dokumentu, ne maka, ne zīmīšu kabatā – pilnīgi nekā.
Rudenī Dženai parādījās jauns
projekts. Aizvien biežāk viņa kopā ar aktieri Andreju Žagaru sēdēja ādas
imitācijas dīvānā un kaut ko sprieda. Viņam bija restorāns Tallinas ielā –
starp citu, iespējams, pirmā geju pieturas vieta Rīgā – uz kuru Džena gāja
vakariņot ar savu draugu, kad viņš bija Rīgā. Kopā ar Žagaru viņa ķērās pie kafejnīcas
veidošanas tepat blakus Aperto libro. Viņa vairs neinteresējās, vai esam iepazinušies
ar grāmatu saturu, bet aizgrābti stāstīja par jauno projektu – jaunajā
kafejnīcā viss būs kā Amerikā, visu pasūtīs no ārzemēm, vajadzīga īsta espreso
un kapučīno mašīna, labas kafijas pupiņas un īstas, profesionālas restorāna
iekārtas. Tādas vietas Rīgā vēl nebija bijis.
Rudenī Alisona iepazīstināja mani
ar amerikāņu pasniedzēju Ronu, kurš piedalījās cilvēktiesību centra veidošanā
un intervēja studentus, kas vēlējās tajā darboties. Vai Alisonai likās, ka man
„jāiet uz priekšu”? Vai tā likās man pašai? Arī cilvēktiesību centra Rīgā vēl nebija
bijis. Tobrīd man šķita, ka tas būs interesantāk, nozīmīgāk man, svarīgāk
cilvēcei, es piekritu intervijai un pēc tam – jaunā darba piedāvājumam. Mana grāmattirgotājas
vasara veikalā Aperto libro bija beigusies. Arī Aperto libro palika
deviņdesmitajos – durvis pavisam aizvērās 1999. gada pavasarī, kad grāmatu
veikalu slēdza.
Toreiz, deviņdesmit trešajā, man
likās, ka varēšu pa šīm durvīm ieiet, kad vien vēlēšos, jo tā taču biju es
pati, mana dzīve, mana pieredze. Šodien es mēģinu ielūkoties pa aizslēgtajām
durvīm un cauri tumšajiem skatlogu stikliem, lai saskatītu divdesmitgadīgās
meitenes neskaidros apveidus. Domāju, ka es viņu nedaudz pazīstu, taču varbūt
man tā tikai liekas. Viņai es esmu svešiniece, un es nezinu, ko mēs viena otrai
teiktu, ja durvis atvērtos.
Šis ir mans Rīgas Laika rakstīšanas kursu noslēguma jeb "kursa" darbs. Taisnības labad gan jāatzīst, ka šī ir versija 2.0, kurā esmu centusies ņemt vērā pasniedzēja un kursabiedru aizrādījumus.
4 komentāri:
Esmu visnotaļ lielā sajūsmā!
Tev jāraksta grāmata!
Ievai taisnība! Ne tikai Želve var rakstīt.
Jā, nu tikko izlasīju Tavu grāmatnieces garadarbu. Nezinu, ko es vispār varu uzdrošināties spriedelēt, bet man tomēr palika prātā daži aizrādījumi.
Mani neatstāja vēlme saprast, kādēļ Tev ir svarīgi to pateikt citiem, tas ir, ne tikai bijušajiem biedriem un esošajam paziņu lokam, bet nezināmai publikai. Tas, ka Tev pašai šīs atmiņas ir svarīgas, ir saprotams un katrs no mums pagātnē meklē sevi. Tas ir ok un no šāda skatpunkta šis interesantais stāstījums ir saistošs arī no malas raugoties.
Man radās kaleidoskopisks iespaids. Nejauši nomirušais svešinieks vienubrīd kaut kā šķita tāds esam un tomēr līdz galam nekļuva par simbolisku, stāstu vienojošu tēlu. Varbūt manai mūsdienu tiešajai sašaurinātajai uztverei par daudz slāņu ar ceļu caur aizkrītošajiem prāmja vārtiem, sarunu ar māti, daudzajiem pagātnes līmeņiem, katram savu "īpašo laiku" sajūtu un galu galā tā arī paliku neziņā - par ko īsti bija stāsts. Bija tāda sajūta, ka lasu vairākus stāstus vienlaikus. Mana tirgus sabiedrības sabojātā uztvere ilgojas, lai būtu skaidrs, kāds tad ir galvenais mesidžs!?
Man gribājās uzzināt, kādi bija pārējie Ap...o L...o pārdevēji. Vai tad vienīgie aprakstīšanas vērtie "dīvainīši" bija neierastie ārzemnieki un postpadomju meitene raga brillēm? Saprotu, ka tas šim stāstam par daudz un tāds iestarpinājums vēl vairāk izkliedētu lasītāja iztēli pa domas perifērijām. Bet, ja mērķis ir ilustrēt tos laikus, varbūt tomēr?
Nu tā, atļāvos atrast kaut ko, kur pieķerties. Kopumā man patika un izlasīju ar interesi! Forši un paldies! Tā tikai turpināt! Un tomēr, jāņem vērā, ka es kā kaut nedaudz iesaistīta persona, lai arī kā centos distancēties, nevaru dot objektīvu vērtējumu!
Ierakstīt komentāru