bērni - no kādas planētas?

Didzis šodien nu pilnīgi ne savā ādā, tad nesakarīgi dauzās, tad raud, dara pāri te brālim, te māsai, rāpjas man klēpī kā mazulis, histēriski smejas, atkal raud... Vainoju sevi par to, ka šodien īpaši agri aizbraucu un īpaši vēlu biju atpakaļ. Vainoju sevi par to, ka atbraucu nervoza. Vainoju sevi, ka kopumā pārāk daudz laika veltu darbam un pārāk maz - bērniem. Vainoju sevi par to, ka bērniem jādzīvo starp divām kultūrām. Vārdu sakot, vainoju sevi.

Kārtējā histēriskā raudiena vidū nometos blakus uz ceļiem un mēģinu noskaidrot, kas īsti par lietu. Vai skolā slikti gāja, vai kāds pāri darījis, vai galva sāp, kaut kas cits sāp, vai ēst gribas, vai gulēt gribas, vēl kas? Saliekot kopā saraustītās frāzes starp šņukstiem un raudām, izlobu notikušās nelaimes jēgu - atnācis mājās un nav varējis atrast savu veco Ninjago bleibleidu, un jau nodomājis, ka tas pazudis.