2012. gada 23. okt.

jaunākā brāļa žēlaba

Šonakt Uvis pliks, sačurājies, raudādams un pusaizmidzis ieklīst mūsu guļamistabā. - Es gribu attaisīt KAUT KO. Bet Didzis jau VISU ir attaisījis.
Šo sakāmo viņš atkārto vairākkārt; aizmieg un atkal mostas, atkal raud un nekādi nav nomierināms. Neko citu nevaram no viņa izdibināt kā vien to, ka viss jau ir attaisīts. To, ka bijis slikts sapnis, viņš atceras vēl no rīta: - Man ļoti gribējās kaut ko attaisīt, bet Didzis bija visu jau attaisījis.

Nav komentāru: