runā essss, Aņa - jeb sviesta fāze, cukura fāze

Daždien apkaunos par reizēm, kad Unu uzrunāju kā tādu mazu, dumju bērneli. Šovakar viņa neparko nevēlas, ka uzvelku viņai bikses. Cerībā, ka Guntis tiks galā, uzvedinoši prasu mazajai: - Tu gribi, lai mamma vai lai tētis uzvelk tev bikses? - Una apsēžas uz grīdas tieši mums pa vidu un stūķē bikses kājās sev pati, paziņojot: - Essss! (un tas 'ess' viņai ir tāds, nu, assss, šššš, nenāc par tuvu, es kliegšu ļoti skaļi, ja traucēsi!)

Šķiet, ka Una māk pateikt ne tikai 'es', bet arī 'Una' - tikai tas izklausās kā 'Aņa' :-). Didz, Uv un Aņa.

Tad nu pie reizes vēl viens gabals no Unas repertuāra. Ļoti skaidri viņa māk pateikt sava iemīļotā ēdiena nosaukumu. Un metālisko sviesta trauku viņa pazīst pa gabalu, šķiet, pat aizvērtā ledusskapī zina, kurā plauktā tas stāv. - Svie, svie! - Vai tas visiem bērniem tā? Vismaz mūsējie visi trīs ir gājuši cauri šai fāzei, kad sviestu ar karotēm var štopēt iekšā milzīgos daudzumos. Unai ir īpaša tehnika, kā visu sviestu ar naga galiņu nokasīt no sviestmaizes. Atceros, puikas bija vienkāršāki - nolaizīja vai noēda pa taisno. Tagad gan Didzim sviestu nevar piedāvāt, vismaz uz sviestmaizēm nedrīkst būt ne plānākā kārtiņa. Esot bērnībā pārēdies.

To, ka cukurgabaliņu mīlestība nav beigusies, abi apliecināja šodien grieķu restorānā Upsalā - noskaidrojuši, ka pieaugušie dzer kafiju bez cukura, pēc milzīgās, medaini riekstaini saldās baklavas ar putukrējumu viņi, aci nepamirkšķinājuši, uzēda virsū vēl pa cukurgabaliņam. Šito laikam nevar bērnībā pārēsties?