jabaibeju vasara

Uvis šovasar mani pāris reizes pārsteidz ar to, ka "man nāk raudiens par ne par ko". Atceros savus četrgadnieces vakara raudienus bez iemesla, un i tagad mitruma lāses sariešas acīs. Lai gan tā gluži nav pareizi, man iemesls bija - diena bija pagājusi, par to arī raudāju. Bet varbūt vienkārši mēs abi ar Uvi pārāk agri atmetām pusdienlaika guļamreizi, un nekāda cita metafizika te nav pie vainas, bērns uz vakaru noguris un raudulīgs un viss?

Vēl Uvja valodiņas šīsvasaras zelta fondā noteikti jāpievieno jabaibeji - nu tie, no kuriem mamma cep kūku - tie garie, skābie kāti, kurus var mērkt cukurā un grauzt (bet nu nekas īpašs jau nav).

Pavisam konkrēts ieguvums šovasar ir Larss Skrāpainis, balti ruds tamborēts kaķis no Dziesmusvētku tirdziņa Vērmanes dārzā. Vārda autors ir Uvis, tikai viņš to izrunā apmēram tā - Lajs Skjāpainis.

Un vēl jau vasara nav pavisam pagājusi.