par spēlmaņiem un klausītājiem

Pēdējā laikā "Stokholmas Spēlmaņiem" viena spēle pēc otras, un šīs aktīvās darbības dēļ mūsu bērniem, šķiet, gluži sajauktas galvas.
Kad piektdienas vakarā ar Gunti dodamies uz simfoniskās mūzikas koncertu Zviedrijas radio koncertzālē un piekodinām, ka būsim vēlu mājās pēc koncerta, ka jāuzvedas godīgi un jāklausa omes, Uvis gluži ikdienišķi apjautājas: - Kur jūs šovakar spēlēsiet?
Jo, protams, ja koncerts, tad mēs esam spēlmaņu, ne klausītāju pusē. 

Vai esat garšo-juši saldējumu, drambliukas?

Igauņiem nāk smiekli par latviešu vārdu "saldējums", mani nebeidz uzjautrināt lietuviešu "drambliukas". Zviedrijā augošam latviešu bērnam, izrādās, nav nekā smieklīgāka par latviešu vārdu "garšojuši". Una to izgaršo ar diviem uzsvariem - gan uz pirmās, gan trešās zilbes: 'garšo-'juši, un smejas ilgi un gardi kā kutināta.

Om dans och språk: mācos rakstīt zviedriski

Kāds atkal māca mani rakstīt - šoreiz zviedru valodā un valodas kursos tiem, kam zviedru valoda ir otrā (vai n-tā) svešvaloda. Iemesls šī gabaliņa tapšanai bija uzdevums intervēt kādu un izveidot no intervijas nelielu reportāžu. Paldies Zitai par interviju, Katrīnai par rediģēšanu un vēstniecībai par viesmīlību!

Om dans och språk

Vi träffas på Odengatan 5. Lettlands ambassad i konungariket Sverige, står det på skylten. Röd-vit-röda flaggan fladdrar i vinden. Några kvinnor tjattar ivrigt på lettiska trots att de första dropparna av regn börjar att falla från den grå himlen.

- Ska vi gå in? – Jag är inte klädd för vädret. Efter sju år här i Stockholm borde jag ha vetat bättre. Men jag skyndar också för att jag har ett dolt uppdrag att utföra.

Vi går uppför trappan, och jag leder en av kvinnorna till en fin soffa i mjukt skinn. Zita sätter sig rakryggad som en fura - eller som ett nytt ljus, skulle vi säga på lettiska. Ovanför henne hänger en vacker tavla, en stilleben med svampar. Förmodligen av en lettisk konstnär, även om svampar är, mer eller mindre, samma i båda länderna. 

- Hur började du dansa och varför?

Zita har varit i Sverige en hel evighet, hon jobbar på en svensk förskola och pratar flytande svenska. Zita byter språk utan att det märks. Det är bara för mig som det känns obekvämt att använda svenska istället. Men idag ska vi inte tala om språket. Eller är det om ett språk ändå?

- Jag började dansa på grund av min man därför att han kunde dansa, jag kunde sjunga. För att kunna göra något tillsammans så valde vi att dansa tillsammans.

Jag har sett hur Zita och hennes man Valdis dansar på våra folkdanskvällar. Båda ser ut som professionella dansare. Det är svårt att tro när Zita poängterar en gång till att hon dansade inte som barn eller tonåring. Hon började först här, i Sverige. Men nu är hon “flytande” också som dansare.

- Dansar ni bara lettisk folkdans eller andra sorter av dans också?

- Vi började med lettisk folkdans. Och sedan fortsatte vi lite med bugg och lite med tiodans, men nu är vi tillbaka till folkdans igen. Nu har vi ”Stokholmas Spelmani”, vår folkdansgrupp.

Som tur var hittade Zita och Valdis en del människor som kände till ett annat “språk”. De kunde inte dansa, de kunde inte sjunga så bra, några kunde inte bra svenska heller, men de kunde spela olika folkinstrument! Innan 2014 har Zita och Valdis dansat och lärt andra att dansa till levande dansmusik.

- Varför fortsätter ni?

Zita tittar på mig storögt, det måste ha låtit som en konstig fråga. En onödig och meningslös fråga.

- Varför dansar man, generellt? – Jag försöker igen. Hon har många svar till detta.

- Det skapar ju glädje. Det är väldigt roligt. Det är en utmaning, det är mycket bra träning för hjärnan och ett väldigt roligt sätt att umgås. Det är listfilt… listfylt… lustfyllt. – Ibland gör även Zita misstag med svenskan. Vi skrattar båda i förståelse över att vi alla kan göra misstag även om vi tror att vi har behärskat någon kunskap, språk eller dans. Det är viktigast att ha det roligt. Och att fortsätta.

- Och varför är du här idag? – Det vet jag redan, men frågar ändå. Zita skrattar igen lite förvirrat.

- Du och jag, vi ska presentera vår folkdansgrupp för den nya lettiska ambassadören. Du ska berätta om musik, jag om dans. Han vill träffa företrädare för de lettiska organisationerna i Stockholm.

Nu är det verkligen dags att slutföra vårt lilla danssamtal på svenska och byta till lettiska. Jag stänger av inspelningen, och vi fortsätter till smörgåsar och diplomatiskt småprat.

Mamma wannabe vārdniece

Vai citiem arī neatrisināti jautājumi, vārdi un tulkojumi, kurus nevar atcerēties, ir kā nepatīkama nieze smadzenēs, kas nedod un nedod miera?
Mani jau no vakardienas moka tas, ka nevaru Didzim īsti atbildēt, kā tad "axe" ir latviski. It kā cirvis, bet ne jau darba cirvis - mums te jautājums ir par tādu kārtīgu vikingu "axe" ar asmeņiem abās pusēs. Par laimi, Didža eksemplārs gan ir no plastmasas.
Vāru pirmdienas rīta putru un paralēli buros pa vārdnīcām, tomēr neko vairāk par "kaujas cirvi" neatrodu. Bet stāsts ir gluži par ko citu. Una vēro manas darbības un secina:
- Ja tu zināsi visus, visus vārdus, tad gan tu būsi riktīga vārdniece!

Tikai viens cilvēks zina

Augusta vidū beidzot saņemamies un sākam diedzēt pavasarī no ASV atvestās Joshua tree jeb Yucca brevifolia sēkliņas. Joprojām nesaprotu, kā tad īsti šo brīnumu, kas aug tikai Mohaves tuksnesī, godāt latviski. Džošua vai Jozuas koks? U2 kociņš? Īslapainā jukas palma? Taču štrunts par latvisko nosaukumu. Bērniem un, neslēpšu, arī man lielākais brīnums ir tas, ka asniņi spraucas no zemes ar sēklas cepurīti galvā.

- Ir tikai viens cilvēks, kas zina, kā aug sēklas.
Una ietur pauzi, sagaidot, lai mēs visi uz viņu paskatāmies.
- Tas ir dievs! - viņa triumfē.

Labāka versija par to, kāpēc mēs esam

Unai tūliņ paliks seši gadi, un viņa uzdod sešgadnieku jautājumus: - Kāpēc mēs esam? Kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam?
Uvim ir deviņi, un ar neaprakstāmu vecākā brāļa intonāciju balsī viņš vēršas pie manis: - Es arī par to kādreiz domāju, un man nāca raudiens. Bet varbūt tev ir kāda labāka versija, ko viņai piedāvāt.

Par demokrātiju un prioritātēm

Bērni strīdas par to, kā mēs varētu izlietot brīvos naudas līdzekļus, ja mums tādi būtu. Iegādāties laivu, uzbūvēt mājās baseinu vai ieviest suni? Trīs bērni, trīs viedokļi. Bet īstenot varam tikai vienu. Kā tagad izlemt? Unai ir padoms - skaitīsim “ūle dūle dof” (“enik benik sikelsā” zviedru variants) un atrisināsim jautājumu ar skaitāmpantiņa palīdzību.
Didzim tas nepatīk, viņš saka, kā ir: - “Ūle dūle dof” nav nekāda demokrātija!

Plūkt vai neplūkt, tāds ir jautājums

Una sev neraksturīgi ir gluži samulsusi: – Mamm, Gudruna teica, ka mēs Midsommarā iesim plūkt puķes. Bet es taču Amerikā apsolīju neplūkt puķes!
Te nu saduras divas lielas autoritātes – vienmēr dzīvespriecīgā islandiete Gudruna, Unas iemīļotā audzinātāja bērnudārzā, un ASV ceļojumā satiktais bargais amerikāņu parka reindžeris no John Muir milzu sekvoju parka pie Sanfrancisko. Parkā bērni izpildīja dažādus uzdevumus un apņēmās parkā neko nelauzt, neplēst un arī puķes neplūkt, kā balvu saņemot Junior Ranger nozīmīti. Gudruna savukārt turpina dabas bērnu ziemeļeiropiešu tradīciju ap vasaras saulgriežiem plūkt tik visu nost, kas pļavā labs, un nest labumu mājās.
Unas problēmu man izdodas atrisināt ātri (pļava nav parks un Zviedrija nav Amerika), bet pēcgarša kaut kāda tāda tomēr paliek. Un gribas Unas vietā uzdot kārtējo neatbildamo jautājumu – kur tad ir tas pareizais līdzsvars starp dabas iepazīšanu un dabas "konservēšanu"?

Pedagoģiskā stīga

Una ir tik ļoti gatava pielikt punktu dārziņa gaitām un doties uz skolu, ka šoreiz – atšķirībā no viņas brāļu dārziņa izlaidumiem – gatava esmu arī es. Nelielajā izlaiduma svinēšanā man nenorit ne asariņa, kaklā neiemetas kamols un prātā nenāk nekādas sērīgi apcerīgas domas.

Tikai sarunā ar Unas audzinātāju Aleksanderu, jaunu puisi, kuram visi bērni liptin līp apkārt, tāda kā migliņa acīm priekšā gan. Šī ir pēdējā plānotā saruna, kurā viņš man izklāsta audzinātāju novērojumus par Unu, runājam par bērna stiprajām un attīstāmajām pusēm un gatavību skolai. Arī viņš apliecina, ka Una savos nepilnajos sešos gados ir ļoti, ļoti gatava iet skolā, viņas valodas attīstība ir tāda pati vai pat labāka kā zviedru bērniem, viņa ar prieku apgūst jaunas lietas un labprāt māca tās tālāk citiem. Šo iezīmi Aleksanders nosauc par “pedagogisk stråk”, un tādu viņš esot pamanījis arī man, kad reiz dienu pavadīju kopā ar Unas grupiņas bērniem. Laikam tas mums ģimenē (dzirdi, Ome?!).

Un vēl Unai šobrīd esot lielo neatbildamo jautājumu laiks – kāpēc mēs te esam, kas mēs esam, kas ar mums notiek pēc nāves. To es zinu pati, jo pirms aizmigšanas viņa šos jautājumus uzdod arī man. Dārziņā viņa esot teikusi, ka pēc nāves viņa būs koks, tā esot teicis tētis. Visa lielā prātošana dārziņā notiekot pusdienlaikā – viņa sēž pie audzinātājas Tīnas galda kopā ar citiem bērniem, un tad tikai sākoties prātuļošana. Tā nesen viņa ar draugiem aizdomājusies, kā ir būt cilvēkam bez rokām un vai ir iespējams bez rokām paēst. Beidzies ar to, ka Una sēdējusi pie galda un grupas biedri Ville un Eliass viņu barojuši.

Viņiem visiem dārziņā pietrūkšot Unas, saka Aleksanders. Un man liekas, ka šajā brīdī nodevīgs mitrums ir ne tikai manās acīs. Bet varbūt tas vecākiem tā vienkārši liekas.

Buļļi un bulles

Atzīmējam Zviedrijas dienu ar pikniku pie Edsvikena un tad peldēšanos āra publiskajā baseinā. Pie baseina ir neliela kafejnīciņa. Una man pieglaužas un lūdzas: - Mammu, es gribu vienu bullīti! Vai nopirksi man pēc peldēšanās vienu bullīti?

Pirmās desmit sekundes esmu pilnīgā neizpratnē: - Koa? Kādu bulli, meitiņ?!

Kopš šīs dienas mums ir liela smiešanās katru reizi, kad runājam par kanēļmaizītēm vai citām bulciņām, kuras zviedriski visas ir ‘bulles’.

Zvaigžņu ķērāji

Una pārnes no dārziņa paštaisītu “grāmatu”, kurā būšot visi viņas izgudrojumi. Jo viņa ir “uppfinnare”. Pirmais izgudrojums jau ir gatavs. Tā ir virve ar cilpu galā – tāds kā laso, ar kuru varot noķert zvaigznes.
Saku: - Vienīgi vēl jāizdomā, kā tikt tām zvaigznēm pietiekami tuvu. Una: - Tas nekas, vajag vienkārši garāku virvi. Nu labi. Un tomēr: - Bet ko mēs ar tām noķertajām zvaigznēm darīsim?
Šis jautājums paliek neatbildēts, bet liekas, ka svarīgs tas ir tikai man.

Ēšanas lietas tur, otrā pusē

Trīs nedēļas ceļojam pa ASV Dienvidrietumu štatiem un Kalifornijā izbaudām vai katru iespēju mieloties ar suši un citiem no jūras nākušiem ēdieniem.
– Es gribu ēst ar sušu dakšu! – paziņo Una un meklē irbulīšus.

Bet Uvis, nonācis okeāna krastā, kur visas klintis apaugušas gliemežvākiem, kautrīgi apvaicājas: – Te ir tik daudz garšīga ēdiena! Vai mēs to varēsim paņemt līdzi vakariņām?

Brokastu sapnis

Modinu Unu. Viņai patīk no rītiem celties drusku vēlāk, kad pārējie jau paēduši un devušies dienas gaitās.
- Mamm, tu jau paēdi? 
- Jā, kaut ko iekodu. 
- Es gan neko neesmu ēdusi. Pat sapnī nē.

Zaptes kārdinājums

Kā sauc to, kas pa nakti ir ēdis no ledusskapja zapti? Una zina: - Zagteris!

Nebēdņi un laiks

Šodien ar Stokholmas Latviešu Skolā ar Nebēdņu klasi nodarbībā spēlējām bērnu Alias - visi ar aizrautību gan minēja, gan skaidroja vārdus. Kad rādīju smilšu pulksteni un vaicāju, kas tas ir, mūsu Nebēdņi, kas parasti izceļas ar viedokļu daudzveidību, visi vienā balsī atbildēja: - Tas ir LAIKS.

Par degunu un tualeti

Unai iesnas: - Man degunā jūtas kā tualete.

Par pupiem un skeletu

Una čamda savas ribas: - Man zem pupiem ir skelets!