Pedagoģiskā stīga

Una ir tik ļoti gatava pielikt punktu dārziņa gaitām un doties uz skolu, ka šoreiz – atšķirībā no viņas brāļu dārziņa izlaidumiem – gatava esmu arī es. Nelielajā izlaiduma svinēšanā man nenorit ne asariņa, kaklā neiemetas kamols un prātā nenāk nekādas sērīgi apcerīgas domas.

Tikai sarunā ar Unas audzinātāju Aleksanderu, jaunu puisi, kuram visi bērni liptin līp apkārt, tāda kā migliņa acīm priekšā gan. Šī ir pēdējā plānotā saruna, kurā viņš man izklāsta audzinātāju novērojumus par Unu, runājam par bērna stiprajām un attīstāmajām pusēm un gatavību skolai. Arī viņš apliecina, ka Una savos nepilnajos sešos gados ir ļoti, ļoti gatava iet skolā, viņas valodas attīstība ir tāda pati vai pat labāka kā zviedru bērniem, viņa ar prieku apgūst jaunas lietas un labprāt māca tās tālāk citiem. Šo iezīmi Aleksanders nosauc par “pedagogisk stråk”, un tādu viņš esot pamanījis arī man, kad reiz dienu pavadīju kopā ar Unas grupiņas bērniem. Laikam tas mums ģimenē (dzirdi, Ome?!).

Un vēl Unai šobrīd esot lielo neatbildamo jautājumu laiks – kāpēc mēs te esam, kas mēs esam, kas ar mums notiek pēc nāves. To es zinu pati, jo pirms aizmigšanas viņa šos jautājumus uzdod arī man. Dārziņā viņa esot teikusi, ka pēc nāves viņa būs koks, tā esot teicis tētis. Visa lielā prātošana dārziņā notiekot pusdienlaikā – viņa sēž pie audzinātājas Tīnas galda kopā ar citiem bērniem, un tad tikai sākoties prātuļošana. Tā nesen viņa ar draugiem aizdomājusies, kā ir būt cilvēkam bez rokām un vai ir iespējams bez rokām paēst. Beidzies ar to, ka Una sēdējusi pie galda un grupas biedri Ville un Eliass viņu barojuši.

Viņiem visiem dārziņā pietrūkšot Unas, saka Aleksanders. Un man liekas, ka šajā brīdī nodevīgs mitrums ir ne tikai manās acīs. Bet varbūt tas vecākiem tā vienkārši liekas.