Par vecākiem un bērniem by Emils HaklsMy rating: 5 of 5 stars
Čehu autora Emila Hakla grāmatas “Par vecākiem un bērniem” latviešu izdevums mani pārliecina uzreiz, vien paņemot rokās mazo sējumiņu cietajos, melnbalti sarkanajos vākos. Uz vāka izmantotā fotogrāfija ar divām garšīgām viskija glāzēm ir pārplēsta uz pusēm, un plēsuma vietā redzama gan baltā fotopapīra maliņa, gan fotogrāfijas mestā ēna, radot tādu kā 3D iespaidu. Te darbojušies perfekcionisti, es nospriežu. Ne par Haklu, ne čehu literatūru neko daudz gan nezinu. Labi, neslēpšu, “Šveiku” savulaik atzinu par neizlasāmu un Hakla vārdu vispār dzirdu pirmo reizi. Prāga nav mana sapņu vai jaunības pilsēta. Tikai Jozefa Ladas pasakas, kuras man bērnībā mīlēja lasīt priekšā tēvs, esmu ielikusi bērnu grāmatplauktā cerībā, ka reiz viņi piekritīs paklausīties par slinko puisi Honzu un varonīgo princesi, kas viņa dēļ devās uz pašu elli. Atzīšos uzreiz, Hakls man tagad tajā pašā plauktiņā, kur Honza.
Viss romāns ir viena gara saruna starp septiņdesmitgadnieku tēvu un četrdesmitgadnieku dēlu. Latviešu literatūras “mūžzaļās” meitu un māšu tēmas kontekstā iespēja izsekot divu paaudžu vīriešu attiecībām šķiet kā atsvaidzinošs alus kauss. Piedevās zem kausa neuzbāzīgi novietots 20. gadsimta čehu un Balkānu vēstures paliktnis. Sarunājoties vīri apstaigā Prāgas krodziņus, izvēlas ēdienus un dzērienus, apspriež lidmašīnu modeļus, sievietes, radagabalus, kas cits par citu īpatnāki, kara laikus, ustašu laikus, krievu laikus… iegrimst kopīgās un katrs savās atmiņās un atkal iznirst no tām pie nākamās dzēriena glāzes.
Viens no romāna varoņiem noveco, bet otrs ir vecs, un, kā atzīst vecākais no abiem, Hakla varonis tēvs, tā ir milzīga starpība. Tomēr lasot man jādomā, ka varbūt tieši šajās vecumu attiecībās vismaz teorētiski ir iedomājama tāda tuvināšanās un izpratne starp jau vecajiem vecākiem un novecot sākušajiem bērniem, kas vairs nav saistīta ar bioloģisku nepieciešamību un tās radīto pieķeršanos. Visbiežāk tikai tad, kad mums pašiem ir ap un pāri četrdesmit, ir izdevies pietiekami attālināties no savu vecāku ģimenes, lai varētu uz vecāku izdarītajām izvēlēm paskatīties ar pieauguša cilvēka acīm no zināmas distances, kā to mēģina darīt Hakla varonis dēls. Kādi bija mūsu vecāki, kad viņi bija mūsu vecumā? Kādi bijām mēs savu bērnu vecumā? Tādiem jautājumiem un sarunām, kādas Hakls attēlo savā romānā, laika nav atvēlēts pārāk daudz – kad bērni jau saprot un vecāki vēl var.
Es lasu un pieķeru sevi, ka vēl un vēl aizloku lapas, kur Hakls savu varoņu stāstījumā atkal kaut ko ir noformulējis nu tik labi. Dēls gan apgalvo, ka asprātības viņam nepatīkot. Patīkot vienkārši atgadījumi, kas notiek pasaulē. Un Hakls naski izmanto abus tēlus, lai stāstītu šādus atgadījumus un bārstītu asprātības tik sulīgi, ka brīžiem tā vien sakārojas izjust, kā tas varētu skanēt oriģināla valodā, kas turklāt esot Prāgas žargona piepiparota. Lūk, kā gan Prāgas čehu valodā varētu būt: “Dzīve mums zem dibena aizbrauc kā autobuss ar šoferi, kuru ķērusi trieka, bet smadzenes tam prot pievienot tikai: Olalā! Ak šitas! Es brīnos!”?
Es lasu un plivinos kaut kur turpat virs vīru galvām kādā Prāgas krodziņā, teju piedaloties viņu sarunā – tik pārliecinoša ir pasaules aina, ko uzbur Hakla un viņa latviešu tulkotājas raitā, dabiskā valoda. Tikai tulkotājas piezīmju daudzums man liekas pārmērīgs, mēģinu tās nemaz nelasīt. Esmu ar mieru izbaudīt vieglu reibumu, apmaldoties divu čehu prātvēderu pasaules reālijās un tikai aptuveni nojaušot, kas ir jatagani, “Puntja”, putns moa vai Jāra Pospīšils.
Grāmata ir izlasīta, un mēs ar meitu dodamies paslēpot pa piesnigušo mežu. Sešgadnieces soļi ir īsi, un slēpju nūjas viņa drīzāk velk līdzi, nevis izmanto, lai gūtu pienācīgu atspērienu. Apspiežu vēlmi viņu steidzināt un mēģinu domāt par Haklu un viņa vīriešiem. “Nākamreiz būsi labāks… atkal sāk tarkšķēt velniņš: būsi pacietīgāks… Viņš ir tavs tēvs… Vīrietis, kas tevi uzaudzināja… Visā pasaulē vienīgais cilvēks, kuram ir pacietība ar tevi ņemties…” Braucot pa nogāzi, meita saļogās un teju zaudē līdzsvaru. Ievelk elpu, atpūšas, tad atkal šļūcošiem soļiem dodas tālāk. Vēl gadus trīsdesmit man ir jāmēģina noturēties formā, es nospriežu, tad mēs parunāsim.
View all my reviews
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru