Kā vecmamma vislaik samazinājās by Michael De CockMy rating: 4 of 5 stars
Vakaros ap priekšā lasāmās grāmatas izvēli mūsmājās nereti notiek neliela stīvēšanās. Viena izskatās garlaicīga, otra ir pārāk zināma, vēl citu, no sērijas ”mazajiem par zvēriņiem”, izbrāķēju es pati, priekšā lasītāja mamma. Taču Mihaela de Koka ”Kā vecmamma vislaik samazinājās” jau ar pirmajām rindiņām iegūst nedalītu sešgadnieces un deviņgadnieka uzmanību un trāpa saules pinumā arī pašai lasītājai. Bērnu acis un ausis, jutīgie pasaules izpētes radari, burtiski piesūcas grāmatai, jo uzreiz ir skaidrs, ka tā ir par lielu un īstu tēmu. Tēmu, kas ir tik svarīga, ka pieaugušie parasti izvairās ar bērniem par to runāt. Bet te viss kā uz delnas. Vienkāršie, skaidrie teikumi, kādos mazmeita stāsta par savu vecmāmiņu, ir nepārprotami un viegli uztverami. Ilustrācijas pieliek klāt pa kādai papildus detaļai, kur bērniem piesiet aci. Stāsta fabula ir pavisam vienkārša, forma – lakoniska. Vecmāmiņas un vectētiņa mīla un dzīvesstāsts, vectētiņa nāve, vecmāmiņas novecošana un atvadīšanās no dzīves. Fonā šim stāstam ieskicētas citu mājas iemītnieku dzīves, vienā vakarā izlasāmas grāmatiņas ietvaros uzburot veselu pasauli, kurā ietilpst gan lauki, gan pilsēta, gan dažādu profesiju un raksturu cilvēki, katrs ar savām raizēm un priekiem, katrs savā dzīves fāzē.
Autoram ir izdevies uzrakstīt pārsteidzoši priecīgu, nesamākslotu un mīlestības pilnu tekstu par novecošanu un nāvi, kas iet pie sirds gan mazam, gan lielam lasītājam. Katru bēdīgo lietu grāmatā atsver kaut kas labs. Vecmāmiņas koferis ir pilns ar izmisumu, sirds sāp kā izurbināta ar mazu nazīti, taču viņa ir arī traka uz puķēm, un caurumiņi sirdī palīdz asarām tikt uz āru. Sajūtot, ka drīz jāaiziet no šīs pasaules, vecmāmiņa ņem un sarīko svētkus, uzvelk kurpes augstiem papēžiem un iekarina ausīs milzu auskarus. Mirstot viņa kļūst tik sīciņa, ka pārceļas dzīvot mazmeitas sirdī. Gluži tāpat kā vectētiņš jau sen dzīvo vecmāmiņas sirdī.
Es turos, un mana balss aizlūst tikai tad, kad redzu, ka meita aizgriež no manis asaru pilnas acis. Saku viņai, re, cik labi, es varēšu dzīvot tavu bērnu sirsniņās. Viņa smaida, to iedomājoties. Arī puika klausās ar lielu interesi, tomēr, šķiet, stāstu uztver lietišķāk. Atceros sevi apmēram viņa vecumā lasām grāmatu, kurā kāds pusaudzis prāto par to, kas ir nāve un kas īsti noticis ar autoavārijā mirušajiem vecākiem. ”Tik liels bērns, bet nesaprot, kas ir nāve,” es toreiz pie sevis pukojos. Kamēr mēģinu atcerēties, vai tiešām nāve man bērnībā likās pilnīgi pašsaprotama, dzirdu, kā mani bērni pārspriež, kurš dzīvos kura sirdī – tētis mammas sirdī vai mamma tēta sirdī. Jo nekad jau nevarot zināt.
View all my reviews
1 komentārs:
Ierakstīt komentāru