dažas vīkenda impresijas

piektdienas vakarā vēžu ēšanas svētki ar jaunajiem kaimiņiem - notiesājam veselu kastīti Turcijā augušu spīļaino, izrādās, šie ir tīri garšīgi. Uvis gan spītīgi sauc vēžus par garnelēm, smalks mums puisis. Vēžēšanu tradicionāli caurvij zviedru galda dziesmas - un izrādās, tās ir pavisam īsiņas, mazs pantiņš un čiks. Nevis kā latviešiem, kamēr atvēzējas, kamēr izdzied visus piecus vai septiņus pantus... Te čiks, nodzied, ierauj un ķeras pie nākamā vēža! Vai arī tie ir tieši mūsu kaimiņi, kas tikai pirmos pantiņus dzied?...

sestdien Baltijas ceļa 20-gades pasākumā piedalāmies cilvēku ķēdes veidošanā uz Strandvägen; Didzis prasa, vai redzēsim Zviedrijas galu (jo stāstu, ka pirms 20 gadiem cilvēki stāvēja no viena Latvijas gala līdz otram), un beigās nāk klajā ar atziņu: - Zviedrija ir Latvija, Igaunija ir Latvija un Krievija ir Latvija. Un, protams, arī Latvija ir Latvija.

bet naktī pieķeru sevi, ka pēc Unas kārtējās barošanas esmu aizmigusi, kājās stāvot, pie sienas atstutējusies. Uztrūkstos no miega un saprotu, ka stāvu kājās pie sienas, gaidot, vai Una aizmigs vai būs vēl jāmidzina; bērns pa tam jau mierīgi guļ. Droši vien tas bija tikai mirklis - nez vai tā var ilgāku laiciņu gulēt, kājās stāvot? Ceru, ka to nepārbaudīšu!