šodienas stāstiņi

Jū ken ingliš

Didzis ar Uvi strīdas par savām valodu zināšanām. Uvis apgalvo, ka protot zviedriski un angliski. Tad nu Didzis pārbauda:
- Ken jū ingliš?
Uvis atcērt: - Jū ken ingliš!

(jo zviedriski apstiprinoša atbilde patiešām ir "jū", resp., Uvis atbild ar zviedrisko teikuma konstrukciju prātā, "jā, varu angliski")

Nepatīk bet gribas

Pēc brīža abi atkal sastrīdas, un Didzis saka, - Man Uvis ļoti nepatīk.
Mēģinu līdzsvarot situāciju, atgādinot, ka nereti Didzim ļoti gribas, lai Uvis spēlētos ar viņu vai lai ātrāk pamostos (un lai varētu spēlēties kopā) - tātad tik traki nevar būt, ka nepavisam nepatīk. Didzis padomā un atzīst: - Man viņu gribas, bet viņš man nepatīk. Arī tā mēdz gadīties.

Uvis un krāni

šodien puiši kopā ar Didža latviešu skoliņas klasi bija bērnu spēļu mājā (pareklamēsim, bija labi - Kaatach). Bērniem domātajā tualetē tualetes podi bija attiecīgi bērnu izmērā, tad nu Uvis komentē:
- Ar lieliem krāniem te nevar čurāt.

visu veco var redzēt un dzirdēt galvā

Guntis pēc ilgiem laikiem un mana lūguma vilka ārā akordeonu - sacīju, ka Una viņa spēli nav dzirdējusi un Uvis arī droši vien neatceras, vajadzētu uzspēlēt. Tad Didzis paziņoja, ka viņš gan atceras - jo visu veco taču var redzēt un arī dzirdēt galvā.

unai ir uvis, un uvim ir visa pasaule

Ak šī mūžvecā vecāku dalīšana - vēl labi atceros, kā to darījām mēs ar brāli - mamma man, tētis tev; nē, es gribu abus; nē, es gribu... Un nu šī pati tēma Uvja mērcītē:

- Mammu, Didzim ir tētis, un Uvim ir Signe, labi?

- Bet kas tad ir Unai?

- Unai?... Unai ir Uvis, Uvis viens pats!

----
un vēl viens Uvja stāsts...
Uvis kaut kur izvilcis salokāmo Rīgas karti un izplājis pa grīdu visā plašumā.
- Te ir visa pasaule!

mana balss

jau kuro reizi man kāds mēģina pateikt, izmantojot visus iespējamos un neiespējamos sociālos un ne tik sociālos medijus, saitus un tūļus, ka man nu NOTEIKTI jāiet balsot, ka NOTEIKTI manai balsij ir baigā vērtība, ka NU tik ir mana lielā šanse kaut ko ietekmēt un REIZ PAR VISĀM REIZĒM ritīgi par labu vērst - un man tā vien gribas atbildēt - FUFELIS, neko tā mana viena - un arī ne jūsu piecas, ne astoņas balsis neietekmēs, arī Saeimas atlaišanas jautājumā saprāta balsi kā ūdens pili okeānā aizskaloja tautas balss, ejiet tad, atlaidēji, jūs rīt arī pie urnām un dodiet savu balsi ķeizaram, man viens zīdāms bērns un divi uz latviešu sestdienas skolu palaižami - un tā ir mana balss, tas ir mans ķeizars

bondens egen

vēl viens trekns pluss dzīvei Stokholmā jebšu tās pievārtē - zemnieku tirdziņš Sēdermalmē. Sit pušu manu mīļo Āģīti vismaz tai ziņā, ka droši nekas no "vietējās" ražas nav iegādāts nakts tirgū un nav ceļojis caur Belostoku. Protams, cenas arī attiecīgi labas - bet tas nu man šai zemē patīk, ka zini, par ko maksā, un zini, ko dabū. Neatceros, kad pēdējoreiz ēdu tik gardus ābolus. Vēl ieguvām:
- maisu supergardu kukurūzas vālīšu (lētāk nekā LV)
- puķkāpostu un brokoli
- strausa gaļas desu (puikas vai kāvās par pēdējiem gabaliņiem)
- medu ar propolisu
- tīru rudzu maizi (supergardi ar medu)
- kinzas buntīti (patiesībā vienu lielu BUNTI)
- pāris ķekarus vietējo vīnogu (nu tās bija gan dārgas... bija domāts kā īpašs kārums maniem vīnogu mīļotājiem puišiem - bet izrādījās, ka viņi mīļo tikai tās veikala importa indīgās - nācās apēst pašiem ar Gunti  - kas arī bija gluži ok :-))

Skaistākais, ka pirkšanās procesā Una mierīgi gulēja ratos un turpināja mierīgi gulēt, kamēr es ieturēju lenču ar siļķburgeri, un turpināja mierīgi gulēt, kamēr es baudīju kafiju ar kardamonmaizīti kādā Sēdermalmes āra kafejnīcā un lasīju savu The Economist. Un puiši pa to laiku skolojās par latviešiem latviešu sestdienas skoliņā... Nu vienkārši lielisks sestdienas rīta cēliens!

ko mēs neuzzinām

nejauši uzdūrāmies papīros ieklīdušai vecmammas darba grāmatiņai... vecmamma ir mirusi - kam lai pajautā, kāpēc viņa, 1947. gadā sākusi strādāt par medmāsu, aizgāja no darba 1948. gada oktobrī desmit mēnešus pirms mana tēva dzimšanas? Vai tādēļ, ka apprecējās, plānoja bērnus - un precētai sievai nebija pieņemts strādāt? Bet to, ka tūliņ paliks stāvoklī, viņa vēl nevarēja zināt... Vai arī vectēvs jau tik drīz pēc kara un atgriešanās no Sibīrijas pelnīja tā, lai pietiktu ar vienu algu? Par to varētu liecināt arī briljanta saderināšanās gredzens, ko viņa man atdāvināja - gana solīds, lai tādu varētu atļauties divus gadus pēc kara beigām... Tomēr 1953. gadā pēc abu dēlu piedzimšanas viņa atsāka strādāt (un, starp citu, nostrādāja vienā un tajā pašā darbavietā līdz pensijai).

arī citas lietas, ko nekad vairs viņai nepajautāšu - un citu viedokļi par to būs un paliks tikai viedokļi... kā izjuka viņas laulība ar vectēvu - cik no svara bija viņa brunču mednieka gaitas, cik - viņas pašas "romāns"? un ko tas viņai nozīmēja - vai šis romāns bija atspēlēšanās vectēvam, īslaicīga aizraušanās - vai varbūt mīlestība, no kuras atsakās sociālās pareizības un/vai ģimenes saglabāšanas vārdā? galu galā, kurš pirmais spēra soli ārpusē?

un tāpat neuzzināšu, kā un kādēļ izšķīrās viņas vecāki, baltvācu inženieris un latviešu zemnieku meita. un vai tiesa, ka viņas tēvam bijuši vēl bērni pēc tam, par kuriem mēs neko nezinām - un kuru pēcnācējus varbūt sastopam, bet nepazīstam?

var jau būt, ka šādām zināšanām nav nekādas nozīmes, tomēr jocīgi, ka no viņas uzzināju visu par kaimiņienes dīvainajām izdarībām, aktiera X vai Y dzīves līkločiem, ābolu ražu un kartupeļu kaitēkļu uzbrukumiem tai rudenī, utt., utt. - bet gandrīz neko par būtisko, tik kādas kripatas vien.

nemaz nerunājot par vectēvu, kurš ar mazbērniem komunicēja tikai tādējādi, ka ieradās dzimšanas dienā un katrreiz uzdāvināja pa kristāla vāzei - kaut kur man vēl ir šī kolekcija... starp citu, vectēvs ir jocīgs vārds, ko uz tēva tēvu nekad neesmu attiecinājusi - viņš vienmēr ir bijis un palicis tikai "vecais Rirdancis"...

bet varbūt tā ir pareizāk - būtiskais būtībā ir neizstāstāms, katrs stāsts ir tikai minējums, ko varbūt labāk paņemt sev līdzi neizstāstītu. tomēr - piedodiet, senču gari, - jūsu atstātie pavedieni intriģē un prasās tapt sasaistīti; kā māku un cik saprotu, tā nu es šo jūsu/mūsu stāstu minu...

par lietu kārtību

Didzis šorīt pie brokastu galda, pavisam mierīgi, bez emocijām: - Uvīt, kad Tu būsi ļoti, ļoti vecs, es jau vairs nebūšu.

Tik tikko noturējos bez asarām. Tāda zviedriski lietišķa attieksme Didzim pret nāvi parādījusies, agrāk bija drīzāk protests, dusmas, bailes, neticība...