bondens egen

vēl viens trekns pluss dzīvei Stokholmā jebšu tās pievārtē - zemnieku tirdziņš Sēdermalmē. Sit pušu manu mīļo Āģīti vismaz tai ziņā, ka droši nekas no "vietējās" ražas nav iegādāts nakts tirgū un nav ceļojis caur Belostoku. Protams, cenas arī attiecīgi labas - bet tas nu man šai zemē patīk, ka zini, par ko maksā, un zini, ko dabū. Neatceros, kad pēdējoreiz ēdu tik gardus ābolus. Vēl ieguvām:
- maisu supergardu kukurūzas vālīšu (lētāk nekā LV)
- puķkāpostu un brokoli
- strausa gaļas desu (puikas vai kāvās par pēdējiem gabaliņiem)
- medu ar propolisu
- tīru rudzu maizi (supergardi ar medu)
- kinzas buntīti (patiesībā vienu lielu BUNTI)
- pāris ķekarus vietējo vīnogu (nu tās bija gan dārgas... bija domāts kā īpašs kārums maniem vīnogu mīļotājiem puišiem - bet izrādījās, ka viņi mīļo tikai tās veikala importa indīgās - nācās apēst pašiem ar Gunti  - kas arī bija gluži ok :-))

Skaistākais, ka pirkšanās procesā Una mierīgi gulēja ratos un turpināja mierīgi gulēt, kamēr es ieturēju lenču ar siļķburgeri, un turpināja mierīgi gulēt, kamēr es baudīju kafiju ar kardamonmaizīti kādā Sēdermalmes āra kafejnīcā un lasīju savu The Economist. Un puiši pa to laiku skolojās par latviešiem latviešu sestdienas skoliņā... Nu vienkārši lielisks sestdienas rīta cēliens!