2011. gada 8. sept.

ko mēs neuzzinām

nejauši uzdūrāmies papīros ieklīdušai vecmammas darba grāmatiņai... vecmamma ir mirusi - kam lai pajautā, kāpēc viņa, 1947. gadā sākusi strādāt par medmāsu, aizgāja no darba 1948. gada oktobrī desmit mēnešus pirms mana tēva dzimšanas? Vai tādēļ, ka apprecējās, plānoja bērnus - un precētai sievai nebija pieņemts strādāt? Bet to, ka tūliņ paliks stāvoklī, viņa vēl nevarēja zināt... Vai arī vectēvs jau tik drīz pēc kara un atgriešanās no Sibīrijas pelnīja tā, lai pietiktu ar vienu algu? Par to varētu liecināt arī briljanta saderināšanās gredzens, ko viņa man atdāvināja - gana solīds, lai tādu varētu atļauties divus gadus pēc kara beigām... Tomēr 1953. gadā pēc abu dēlu piedzimšanas viņa atsāka strādāt (un, starp citu, nostrādāja vienā un tajā pašā darbavietā līdz pensijai).

arī citas lietas, ko nekad vairs viņai nepajautāšu - un citu viedokļi par to būs un paliks tikai viedokļi... kā izjuka viņas laulība ar vectēvu - cik no svara bija viņa brunču mednieka gaitas, cik - viņas pašas "romāns"? un ko tas viņai nozīmēja - vai šis romāns bija atspēlēšanās vectēvam, īslaicīga aizraušanās - vai varbūt mīlestība, no kuras atsakās sociālās pareizības un/vai ģimenes saglabāšanas vārdā? galu galā, kurš pirmais spēra soli ārpusē?

un tāpat neuzzināšu, kā un kādēļ izšķīrās viņas vecāki, baltvācu inženieris un latviešu zemnieku meita. un vai tiesa, ka viņas tēvam bijuši vēl bērni pēc tam, par kuriem mēs neko nezinām - un kuru pēcnācējus varbūt sastopam, bet nepazīstam?

var jau būt, ka šādām zināšanām nav nekādas nozīmes, tomēr jocīgi, ka no viņas uzzināju visu par kaimiņienes dīvainajām izdarībām, aktiera X vai Y dzīves līkločiem, ābolu ražu un kartupeļu kaitēkļu uzbrukumiem tai rudenī, utt., utt. - bet gandrīz neko par būtisko, tik kādas kripatas vien.

nemaz nerunājot par vectēvu, kurš ar mazbērniem komunicēja tikai tādējādi, ka ieradās dzimšanas dienā un katrreiz uzdāvināja pa kristāla vāzei - kaut kur man vēl ir šī kolekcija... starp citu, vectēvs ir jocīgs vārds, ko uz tēva tēvu nekad neesmu attiecinājusi - viņš vienmēr ir bijis un palicis tikai "vecais Rirdancis"...

bet varbūt tā ir pareizāk - būtiskais būtībā ir neizstāstāms, katrs stāsts ir tikai minējums, ko varbūt labāk paņemt sev līdzi neizstāstītu. tomēr - piedodiet, senču gari, - jūsu atstātie pavedieni intriģē un prasās tapt sasaistīti; kā māku un cik saprotu, tā nu es šo jūsu/mūsu stāstu minu...

Nav komentāru: