Svētdien izcepām sklandraušus, latviešu mītiski arhetipisko fūdu. Pirmajai adventei par godu interpretēju apaļo formu, dzeltensarkano krāsu un saldo garšu kā simbolu cerībai uz saules atgriešanos (un, protams, auglība, auglība!). Atmetot simbolisko nozīmi un tradicionālo kartupeļu kārtu, pievienojot 3x vairāk cukura nekā receptē, aizvietojot parasto krējumu ar auzu krējumu, sanāca arī vienkārši tīri ciešams gardums, viens veids ar kanēli un mandelēm, otrs ar kardamonu un rozīnēm. Tikai pēcgaršā palika tāda sāja sajūta, ka jebkura cita tauta būtu šo izstrādājumu tālāk attīstījusi, radot 58 varietātes (saldās, sāļās, ar rudzu, ar kviešu miltiem, ar putukrējumu un vaniļas mērci, kanēli, čili, āboliem, šokolādi, siļķēm, rosolu, ķirbjiem - whatever), būtu smalkā Sklandenīca Vecrīgā tūristiem, lētās Sklandas studentiem un Centrāltirgū, piegāde mājās un pasūtīšana internetā... toties latvietis prot savu kultūrvēsturisko mantojumu saglabāt neskartu, nepārdoties naudā lētā, ieslēgt dainu skapī un sūkstīties, ka nav jau garšīga tā latviskā virtuve un viss tāpat no vāciem nošpikots
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru