vecās sejas

nesen sajutos gana veca - ne tā ka sliktā nozīmē, bet tomēr. Pie visa vainīga dzīvesbiedra aizraušanās ar vecu fotogrāfiju digitalizēšanu un cilvēku seju atpazīšanu šajās bildēs ar Picasa palīdzību. Tad nu kaut kas bija sagājis greizi, un vesels lērums seju bija pazaudējušas nosaukumus, ko, protams, vajadzēja atjaunot. Kādas pārsimt izrādījās tādas, ar kurām viņš pats netiek galā - jo tās nāca no manas "iepriekšējās" dzīves. Lai kā pretojos, tiku pierunāta tās atpazīt. Sejas, kas nejauši gadījušās kādas fotogrāfijas fonā; sejas, kurām vairs neatceros ne vārdu, ne uzvārdu; sejas, kuras visdrīzāk nekad vairs nesastapšu, piemēram, kādi vēstniecības 'vizitori', kas par varītēm gribēja kopā nobildēties; sejas, kas kādreiz bijušas svarīgas, bet nu nozaudētas; sejas, ar kurām varbūt gribētos gan sastapties vai vismaz uzzināt, kā viņām šajā dzīvē ir gājis - bet nez vai būs tāda izdevība; sejas, kuru starp atpazīstamajām nebija, taču atcerējos tās citu seju kontekstā...
bilžu un seju ir tik briesmīgi daudz, bet kaut kā man liekas un gribas cerēt, ka vecumdienās nedzīvošu starp/no vecām bildēm un veciem laikiem, un nesākšu domāt, ka ar bilžu palīdzību iespējams kaut ko no vecā saglabāt šodienai - kaut ko, kas ir vairāk nekā vienkārši bilde.