Kam pieder šīs rindas? stila vingrinājums

Arī šis gabals tapis Rīgas Laika rakstīšanas kursos. Uzdevums bija izvēlēties kādu vispārēji pazīstamu rakstītāju un viņa stilā sagatavot komentāru kādai ziņai. Bloga lasītājiem uzdevums ir vieglāks. Kā stilu es šai gabaliņā esmu mēģinājusi atdarināt? 


Smalkās kaites

Ierauts korupcijas skandālā, Vācijas prezidents Kristiāns Vulfs paziņo par atkāpšanos. BBC, 17. februāris.

Kad Buratīno zelta atslēdziņas meklējumos nonāca pie aristokrātiskās zilmates Malvīnes, viņa mēģināja koka cilvēciņam iemācīt smalkas manieres – izņemt no kafijas tasītes karotīti, lai tā nejauši neiedurtos acī, nebāzt degunu tējkannā, nepiebāzt muti ar cepumiem. Taču lumpenim Buratīno šādi smalkumi bija kā pīlei auksts ūdens. Viņš izbēga no malkas šķūnīša vai suņubūdas, vai velnsviņzin kur nu Malvīne viņu bija ieslēgusi, kamēr šis apgūs labas uzvedības ābeci, un devās tālāk piedzīvojumu meklējumos. Un, patiesi, vai zelta atslēdziņas atrašanai bija kāds sakars ar smalkām manierēm? Iespējams, lasītājs tāpat kā es no bērnībā iemīļotā literatūras šedevra atcerēsies gan nesankcionēto noklausīšanos traktierī, gan vecāka vīra daudzkārtēju apvešanu ap koku un viņa garās bārdas apcirpšanu. Morāle? Skaidrs, ka ar smalkām manierēm koka cilvēciņš tā arī būtu palicis ar garu degunu zilzeķes Malvīnes suņubūdā.

Tā, kā nupat gadījies Vācijas prezidentam Vulfam. Īstā Eiropas veco džentelmeņu stilā viņš atkāpies no amata neilgi pirms tam, kad Vācijas parlamenta deputāti grasījās izskatīt jautājumu par prezidenta imunitātes atņemšanu. Iemesli, protams, triviāli. Mājas pirkšanai privāti aizņēmies lielu naudas summu no drauga uzņēmēja un mēģinājis graut preses brīvību, atstājot draudīgu ziņu „Bild” redakcijas autoatbildētājā, kad „Bild” par viņu gatavojis atmaskojošu publikāciju. Kā pats atzīst, zaudējis vācu tautas uzticēšanos. Un situācijā, kad karotīte acī jau iedūrusies, smalkas manieres, protams, paredz rezignēties.

Cita starpā, Vulfs ir otrais Vācijas prezidents pēc kārtas, kas amatu atstāj atkāpjoties. Viņa priekštecis Kēlers šādu manevru veica 2010. gadā pēc pārāk atklātas izrunāšanās par nepieciešamību Vācijas ekonomiskās intereses ārvalstīs aizstāvēt ar militāru spēku. Saņēmis par to asu kritiku, Kēlers nedaudz aizvainoti paziņoja, ka kritika ir nepamatota un kritiķi izturas pret prezidenta institūciju bez tai pienākošās cieņas. Tomēr, kā jau smalkais tonis un augstais amats to prasa, rezignējās.

Pie mums Latvijā cilvēki ir daudz vienkāršāki. Jo augstāku un publiskāku amatu ieņem, jo vienkāršāki. Ar smalkajām kaitēm nesirgst, un amatos turas kā encefalīta ērce. Karotīte acī duras? Pieturiet taču ar pirkstu!

Latvijas bankas prezidents vienkārši atsakās sniegt komentārus par savām apbrīnojamajām spējām savilkt kopā galus situācijā, kad kredīta maksājums par smalko Jūrmalas dzīvokli pārsniedz bankas prezidenta algu pēc nodokļu nomaksas. Toties pārējiem valsts iedzīvotājiem viņš iesaka „šobrīd kredītu neņemt” un par dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem kritizē ne tikai Eiropas valstu valdības, bet visu Rietumu civilizāciju kā tādu.

Valsts prezidents ar skaistu žestu atsakās no oficiālās rezidences. Un turpina mitināties ekskluzīvā Vecrīgas dzīvoklī, kas iegūts ar nesmukas prihvatizācijas shēmas palīdzību.

Iepriekšējais prezidents grāmatvedības praksē ir ieviesis jaunu ienākumu pozīciju – „ar nodokļiem neapliekama pateicība”.

Liekulības skolas lielmeistare Saeimas spīkere aukstasinīgi izdabū cauri vīra pārstāvētajai organizācijai izdevīgus Robežšķērsošanas likuma grozījumus. Pie reizes nepalaiž garām iespēju pasūroties par ļaunajiem medijiem un nomelnošanas kampaņām.

Un tā tālāk, un tā bez gala. Protams, es varētu iztēloties, ka šie ļaudis bezmiega naktīs grozās gultā, uzdodot sev jautājumus par savu morālo autoritāti, sabiedrisko labumu un Kanta kategorisko imperatīvu. Taču naivumu zaudēju līdz ar politiskā balss lūzuma iestāšanos, šķiet, deviņdesmito gadu vidū.

Tomēr, kāpēc tā? Kāpēc Vācijas prezidenti atkāpjas no amata situācijās, kurās Latvijas prezidenti, politiķi un amatpersonas kļūst maniakāli agresīvi vai sāk kaut ko nejēdzīgu bubināt? Vācijas politiskajā sistēmā, kur prezidentam varas ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nav nemaz, šī posteņa svarīgākais uzdevums ir kalpot par morālo autoritāti. No viņa neprasa un nesagaida daudz. Negaida benzīna cenu krišanos, lielākas pensijas un mazākus nodokļus, turklāt visu vienlaicīgi un uz burvju mājienu. Gaida tikai vienu. Lai prezidents būtu goda vīrs. Nevainojams. Kā zelta standarts.

Latvijas politikā nekas tāds nav redzēts. Diemžēl. Te jūs droši varat runāt muļķības un darīt nelietības. Varat būt no koka kluča taisīts un skaļi strebt kafiju ar karotīti acī. Vismaz tik ilgi, cik ilgi spēsiet sava leļļu teātra publiku pārliecināt par to, ka esat īstais zelta atslēdziņas meklētājs.

Kad man likās, ka visu dzīvē jau zinu, es kļuvu par tēvu. Lielisks veids, kā uzzināt kaut ko jaunu. Lai atbildētu uz meitas jautājumiem, nesen nācās sameklēt Karlo Kolodi stāstu, no kura A. Tolstojs aizguva ideju par Buratīno. Izrādās, atšķirībā no Buratīno, kurš dzenas pēc zelta atslēdziņas un par savu koka degunu nekomplekso, oriģinālā koka cilvēciņa Pinokio karstākā vēlēšanās ir no koka marionetes kļūt par īstu cilvēku.