par būtisko

Auksts, tumšs vakars. Didzis skatās, skatās pa logu, tad nopūšas:

- Kā man nepatīk ziema...

- Tāpēc ka auksts?

- Nē.

- Tāpēc ka tumšs?

- Nē.

- Nu kāpēc tad?

- Tāpēc ka nevar laukā spēlēt futbolu.

mana meita

Una deju nodarbībā ir pati mazākā meitene, citas jau pāris gadu vecākas un graciozākas. Kniksis viņai vēl nesanāk, toties lēkāšana izdodas no visas sirds un ar visu svaru.

Didzis to vēro, vēro, tad vēršas pie manis ar secinājumu:
- Mūsu Una gan danco kā no laukiem.

Un piebilst:
- Tas viņai laikam no tevis.

Par godīgiem vīriešiem

Darbadienas rītā uzvelku pie sinepju krāsas svārkiem zaļu žaketi. Pašai patīk, bet zinu, ka ar krāsām mēdzu kļūdīties, tādēļ prasu vīra domas. Laika pārģērbties gan vairs nav.

- Vai tā var kombinēt, vai izskatās labi?

- Jā, ir labi, nekāda vaina.

Deviņgadnieks Didzis:

- Tēti, kāpēc tu viņai melo?!

   

viss tēvā

Fakultatīvā priekšmeta izvēle Didzim nesagādāja nekādas grūtības. Koris, sienas avīze vai papildu matemātikas nodarbība reizi nedēļā?
Protams, papildu matemātikas nodarbība!

kāpēc Latvijā labāk: Uvja versija

Sācies vasaras atvaļinājums Latvijā, un Uvis vai katru dienu mani iztaujā: 

- Kāpēc mēs dzīvojam Zviedrijā, nevis Latvijā? 

- Vai tu nevari strādāt caur datoru no Latvijas?

Vēl pāris dienas, un Uvis ķeras klāt tai pašai lietai no citas puses:

- Vai tu zini, kāpēc ir labāk dzīvot Latvijā nekā Zviedrijā? 

Dziļi ievelku elpu un gaidu, kas nu nāks. 

- Jo Latvijā ir wii, lielāks televizora ekrāns un ir batuts!

:DDDDDD jeb dēla dāvana draudzenei devītajā dzimšanas dienā

Daudzbērnu ģimenē nav viegli ar kaut ko izcelties. Unas oranžos nagus jau pēc pāris dienām aizēno vecākā brāļa vēlme savai draudzenei devītajā dzimšanas dienā dāvināt - ne vairāk un ne mazāk - mobilo telefonu.

Jo ko gan citu lai viņai dāvinot.

2 un 10arpus

Šī robeža nu ir pārkāpta. Divu gadu un desmitarpus mēnešu vecumā.
- Mammu, nokrāso man nagus. Divus nagus. Oranžus!

par bīstamo jūras ērgļu ģimeni

Šomēnes ģimenes tēma skolās ir populāra, bet Didža klasē īpašu akcentu tai piešķir tas, ka bērniem dots uzdevums attēlot savu ģimeni kā putnus, izvēloties kādu no lielajā putnu grāmatā iekļautajiem spārnaiņiem. Savu izvēli nācies arī pamatot.

Tā nu Didzis ir izvēlējies savu mammu un tēti attēlot kā jūras ērgļus - havsörn. Pamatojums - jo tie ir bīstami. Farlig.

Ligzdā viņiem, šķiet, ir trīs olas. Ērgļu mammai fonā gan saule, gan mākonis, jūrā peld zivs un apkārt lidinās citi sīki putni. Un laikam taču viņa perē, un vēl viena ola rindas kārtībā zemāk uz plauktiņa? Tiktāl viss vēl labi, bet kas tā par melnu vārnu, kas atļāvusies pielidot tik tuvu tētim?!

Tomēr manu aci visvairāk piesaista tēta nagi - smalki izstrādāti, kā pulēta dzintara gabali, ar milzīgiem āķiem galā. Manikirēti, skaisti un bīstami. Un vai tētis kā uzvarētājs stāv uz kāda cita putna ķermeņa?!
Didzis apliecina, ka tas esot tikai zars. Un arī tā melnā vārna esot vienkārši kaut kāds cits putns, tā esot grāmatā bijis.
Droši vien visiem sarežģītajiem jautājumiem par šo zīmējumu ir pavisam vienkāršas atbildes.

bitīt ložu dārziņā

(nē, tas nav par Ukrainu vai karu - vienkārši Uvis nepilnu sešu gadu vecumā joprojām cīnās ar r burtu)

laiks uz pēdām

 Savulaik bērnībā arī mani - tāpat kā tagad Didzi - šokēja ādas sabiezēšana uz kāju pēdām.

- Bet man nepatīk! Es negribu tādu ādu!
- Tur neko nevar darīt, tu paliec vecāks. Visiem tā notiek. Patausti manu pēdu!

Un tikai tad atcerējos, ka mamma pirms daudziem gadiem man reiz teica apmēram to pašu. Varbūt drīzāk atcerējos mulsinošo sajūtu, pieskaroties viņas sausajam, asajam papēdim. Un savu toreizējo apņemšanos, ka man gan tā nebūs.

Tu esi laimīga

Bērni ir mani pilnībā "atkoduši", un tas mani dara laimīgu.

Tiklīdz paceļu uz viņiem balsi, palieku nikna, nervoza un stervoza, viņi man saka: 

- Mammu, tu esi laimīga. Mammu, tu esi laimīga? Mammu, tu esi laimīga!

Tas nav ne jautājums, ne apgalvojums. Tas ir atgādinājums.

Skaties ko tu raksti

Vakarā piesēžos pie datora, lai padarītu vēl kādus dienā nepagūtus darbus. Uvis vēro. -Kāpēc tu neskaties, ko tu raksti?
-Man nav jāskatās, pirksti paši zina, kādus burtus spiest.

No rīta jāiet uz dārziņu. -Mammu, lūdzu, izņem mani šodien agrāk.
-Es nevaru, man darbiņš.
-Bet tu pabeidz šodien darbiņu agrāk! Skaties, ko tu raksti, tad varēsi agrāk beigt darbiņu un braukt man pakaļ.

Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs

Katram, kurš žēlojas, ka latviešu folklorā vienas vienīgas sērdienītes, baltie tēvi, antiņi un Skalbes kaķīši, kas pagriež otru vaigu saviem pāridarītājiem, iesaku izlasīt pasaku par Kurbadu. Pagaidām tas ir vienīgais no latviešu kultūras mantojuma, kas manos dēlos izraisa patiesu interesi.

Te daži citāti:

Labi. Kurbads cērt, cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūliņ trīs galvas ataug vietā. Redzēdams, ka tā galā netiks, tas atsviež zobenu un ieķeras kailām rokām milzim sprandā. 

..kuru galvu dēls nocirta, tur māte* spēra tik stipri, ka baltas dzirkstenes šķīda un nocirsto vietu izdedzināja, tā ka jaunas galvas vairs nespēja pieaugt. Maz acumirkļos milzis guļ kā bluķis.
*ķēve

Kurbads nocērt vēl tās trīs atlikušās galvas un tad iedrāž rumpi peļķē.

Reče nu, sumpurnis klāt, izzīž acis un nosit ar krusu tagad gadu no gada putna bērnus.

Ja nav gaļas, tad putns nespēj nest. Nekā darīt! Kurbadam jāizgriež ar zobenu sev pašam kreisajai kājai ikri un jābaro ar tiem, kamēr sasniedz malu.

-Ja tu sumpurni pārvarētu, tad sumpurņa putns aiz pateicības tevi aiznestu uz virszemi. 
-Tad labi! Laid tūdaļ lopus viņa pļavās, lai tieku pie kaušanās.
Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

Cepuri nost - kāds izteiksmes spēks, kāds lakonisms sešos vārdos! Ne haikas, ne Kventins Tarantīno nestāv ne tuvu.

Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs.

lasi lasi pasaka pasaka

Reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene un viņas mamma. Pienāca vakars, mamma lika meiteni gulēt. Mazā meitene negribēja gulēt un prasīja mammai, lai palasa grāmatu: - Lasi, lasi!
Mamma viņai atbildēja: - Nu labi, es izstāstīšu tev pasaku. Klausies, reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitene...

par zivju zupām - Ievai un visiem, kam garšo

Daudz laimes dzimšanas dienā, Ieva! Audzini dēlu par zivju zupas ēdāju!

Manā galvenajā recepšu grāmatā zivju zupas ir divas - Marseļas zivju zupa (bouillabaisse de Marseille) un zivju zupa bretaņiešu gaumē (cotriade bretonne). Apskatot abas oriģinālreceptes, ir skaidrs, ka gan izejvielas, gan laiks, gan pacietība Marseļā un Bretaņā ir pieejami krietni bagātīgākā klāstā nekā tas ir manā virtuvē. Bet te nu ir tas, kas atlicis manā lasījumā.

Ņem katlu un pannu. Katlā liek zivis, kādas ir, uzlej aukstu ūdeni un liek vārīt. Man parasti ir laša galva un aste, bet var likt klāt arī citas zivis, kas iemaldījušās jūsu tīklos. Bretaņas receptē minēti arī jūras zutis, jūras velns, skumbrija un jūrasgailis. Marseļā vāra jūras ķīšus, saulzivis, merlangus, to pašu jūras velnu, jūras gaili un klāt pieliek vēl arī kaltētu mencu.

Vārot pielieku lauru lapas, smaržīgos piparus, sāli. Zivis vāra minūtes 10-15, pēc tam ļauj ievilkties, kamēr apdarās citi darbi.

Pannā sviestā vai cūku taukos (Bretaņa) vai olīveļļā (Marseļa) apcep gredzenos sagrieztu sīpolu, kādu saspiestu ķiploka daiviņu un, ja ir, arī puravu. Sekojot marseliešu padomam, var piemest arī 1-2 mazus tomātus, kam novilkta miza. Cepot pievieno garšvielas, kādas ir un gribas - fenheļa sēklas, timiānu, pupumētru, krustnagliņu, apelsīna miziņu, sāli, piparus. Marseļas receptē minēta arī 'maza asā sarkanā paprikas pāksts bez sēkliņām' - ka tik nebūs čili pipars! Esmu metusi klāt arī visādus zaļumus pilnīgi pēc izjūtas. Visu pasautē, piešaujot klāt kādu karoti zivju buljona.

Pannas saturu iegāž zupas katlā, var vēl lēni pavārīt vai ļaut ievilkties tāpat.

Pa to laiku nomizo un sagriež burkānus un kartupeļus. Ap šo vietu iedvesma no Marseļas un Bretaņas ir jau zudušas. Burkānus pirms pievienošanas zupai var apcept, ja ir vēlēšanās. Man ap šo brīdi parasti jau vairs nav.

Tad ar putojamo karoti vai citu derīgu rīku izmakšķerē zivis no zupas un pašu zupu izkāš. Ir bijušas reizes, kad aiz slinkuma neesmu kāsusi - un nekāda vaina, zupa stiprāka. Tikai timiāna zariņi zobos ķeras.

Met zivju buljonā burkānus un kartupeļus un vāra (parasti rēķinu, ka neapcepti burkāni vārīsies 20 minūtes, kartupeļi 10 minūtes - bet tas, protams, atkarīgs no gabaliņu lieluma).

Zivis pa to laiku atdzisušas, izloba 'gaļu' un pievieno zupai, vairs to nevārot.

Kā latviešu makšķernieka meitai man beigās gribas vēl dilles pielikt, daudz diļļu.

Bet manā grāmatā rakstīts, ka Bretaņā un Marseļā zivis pasniedzot atsevišķi no zupas. Un zupu pasniedz ar grauzdētām baltmaizes šķēlēm un mērcēm, vinegreta mērci Bretaņā un rouille mērci Marseļā. Bet tā jau vairāk tāda literatūra.


 

Unas māja mājās

Gaidu, lai Una atzīst, ka viņai mājas ir abās pusēs Baltijas jūrai, taču viņa manipulācijai nepakļaujas.

 

- Una, kur Tev ir māja, Latvijā vai Zviedrijā? 

- Man māja ir... ir... ir... mājās!!!