par dzelzs vīnu

dzirdējuši par omes nedienām ar zemo dzelzs līmeni asinīs, puiši spriež, ko viņai aizvest ciemakukulī. Didzis saka - vīnu. Uvis papildina - stipro dzelzs vīnu!

tādi tie mūsu bērnu priekšstati par to, kas veselīgs!

Divas lietas

Uvisms jaunākais: - Mammu, tu smaržo pēc..pēc..pēc cilvēka! pēc cilvēciņa!!!

Tā i netiku gudra, vai tas labi vai slikti - bet varbūt smaržoju pēc māsiņas atvemtā piena?

Un otra lieta, šodienas datuma sakarā - acīmredzami palieku veca, nekas nešķiet jaukāks kā sēdēt pilnīgā klusumā, bērni guļ un tik retumis ieklepojas, māja pēc ziemsvētkciemiem noridāta, grīdas pa fikso izmazgātas, dzeru siltu bezalkoholisku upeņu dzērienu un tveru mirkli

šīlesvēga gvakamole

paldies par komplimentiem šim šausmīgi viegli (pat kauns to atklāt!) pagatavojamajam ēdienam!

Tātad jāņem:
- avokādo, pilnībā gatavi
- sīpols
- laims
- sāls, pipari
- lāsīte olīveļļas (opcionāli)
- tomāts bez mizas (opcionāli)
- kukurūzas čipši

Uz statistiski vidējo ģimeni ņemam ap 3 avokado, ja ciemiņi, jāpiemet vēl pārītis klāt. Izņem avokādo gaļu (griežu šos uz pusi, tad ar mazo karotīti), sasmalcina nelielu vai vidēju sīpolu (var šalotes, ja ir pie rokas), verdošā ūdenī noplaucē mizu nelielam tomātam un to novelk. Met visu blenderī, pielej mazu lāsīti olīveļļas un rūpīgi sablenderē. Procesā pievieno sāli, piparus un laima sulu pēc garšas. Man tīk sālītāks un ne tik skābs, dzīvesbiedrs savukārt gatavo ar lielāku laima sulas piešprici un mazāk sāls. Sablenderētu liek traukā un ķeksē ārā ar kukurūzas čipšu palīdzību.

OBS! Svarīgi, lai avokādo būtu pilnībā gatavi (mīksti, sviestaini), bet arī ne samelnējuši. Cietus vai samelnējušus var droši sviest miskastē jau pirms gatavošanas, lai vēlāk nebūtu žēl patērētā laika un pūliņu.

Izabella, Klāra, Frīda un citplanētieši

acīmredzot kādā brīdī starp trīs un četru gadu vecumu viņi kļūst no lieliem bēbjiem par maziem vīriešiem... Uvis man stāsta par saviem ceturtās dzimšanas dienas plāniem - aicināšot tikai meitenes - Izabellu, Klāru un Frīdu - un viņš būšot "vienīgā puika". Sejas izteiksme dievīga, tā kā drusku kauns, tā kā pats sajūsmā par savu plānu, tā kā drusku no mammas bail, ka tik neaizliedz, tā kā dikti gribas izstāstīt, cik labi tas viss būs...

bet Didzis šodien atnāk no skolas tāds pārlieku jocīgs. Prasu, kas par lietu. Izrādās, draugi stāstījuši, ka Latvijas vairs neesot, esot kaut kādi sliktie uzmetuši bumbu, un cauri. Ne tā ka cita valsts uzmetusi, piemēram, Krievija, bet nu tādi cilvēki, kas nav īsti cilvēki. Ā, nu, citplanētieši! Un tagad mums vairs nebūšot kur braukt uz Ziemassvētkiem. Saku, ka tā nevar būt, un zvanām omei pārliecināties, kas un kā.

gribu lepoties

patiešām, gribu lepoties ar to, ka esmu latviete un no Latvijas... bet Dziesmusvētki tikai reizi četros gados, un pārējā laikā darās viens riktīgs sviests...
Nu neviens pasaulē vairs neticēs, ka esam nabadziņu tauta - ja tik daudzi spiesti stāvēt garās rindās pie bankomāta, lai izņemtu savas acīmredzot virs 70 štukām lašu uzkrātās naudiņas. Jo 70 štukas jau valsts garantē, bet traki, protams, ja cilvēks no "pilnīgi drošiem" avotiem draugos, tviterī vai pa sms-iem sajūt apdraudējumu saviem virsuzkrājumiem...
Toties pārliecināsies gan, ka esam auni - pietiek vienam pasvilpt, ka pasaules gals, visi pārējie gatavi kolektīvai pašnāvībai. Acu priekšā uzreiz drontu epizode no pirmās Ledus laikmeta multenes...

Ice Age - Three Melons
Get More: Ice Age - Three Melons

Un tiešām nesaprotu, kāpēc jāstāv rindā tieši pie Swedbank bankomāta - to pašu naudiņu tak bez maksas no sava Swedbank konta var noņemt, piem., izmantojot SEB naudas mašīnu. Ja nu tiešām VAJAG noņemt.

par mašīnu bez riteņiem

šorīt ar savu nesaprašanu gandrīz novedu Uvi līdz histērijai... Uzsnidzis mazs, mazs sniedziņš, un Uvis no rīta saka: - Brauksim uz dārziņu ar mašīnu bez riteņiem!
Man nav ne jausmas, kas tas par zvēru; tik steidzinu puisi, lai paspētu līdz dārziņam un atpakaļ, kamēr mazā māsa vēl guļ. Bet Uvis uzstāj, ka jāiet uz šķūnīti, kur stāvot mašīna bez riteņiem. Samuldu, ka man nav šķūnīša atslēgas, tā ir pie tēta, tētis jau prom... Kad pa ceļam Uvis vēl turpina murmulēt par (s)niedziņu un citiem rītiem, kad brauksim ar bezriteņu mašīnu, man beidzot ataust saprašana: - Tu domā ar ragavām?!
- Nu ja, mammīt, ar ragavām!!!

sklandu rausis latvietis

Svētdien izcepām sklandraušus, latviešu mītiski arhetipisko fūdu. Pirmajai adventei par godu interpretēju apaļo formu, dzeltensarkano krāsu un saldo garšu kā simbolu cerībai uz saules atgriešanos (un, protams, auglība, auglība!). Atmetot simbolisko nozīmi un tradicionālo kartupeļu kārtu, pievienojot 3x vairāk cukura nekā receptē, aizvietojot parasto krējumu ar auzu krējumu, sanāca arī vienkārši tīri ciešams gardums, viens veids ar kanēli un mandelēm, otrs ar kardamonu un rozīnēm. Tikai pēcgaršā palika tāda sāja sajūta, ka jebkura cita tauta būtu šo izstrādājumu tālāk attīstījusi, radot 58 varietātes (saldās, sāļās, ar rudzu, ar kviešu miltiem, ar putukrējumu un vaniļas mērci, kanēli, čili, āboliem, šokolādi, siļķēm, rosolu, ķirbjiem - whatever), būtu smalkā Sklandenīca Vecrīgā tūristiem, lētās Sklandas studentiem un Centrāltirgū, piegāde mājās un pasūtīšana internetā... toties latvietis prot savu kultūrvēsturisko mantojumu saglabāt neskartu, nepārdoties naudā lētā, ieslēgt dainu skapī un sūkstīties, ka nav jau garšīga tā latviskā virtuve un viss tāpat no vāciem nošpikots

tu esi (s)muka

tikko saņēmu komplimentu no Uvja: -Mamm, tu esi muka! Tu izskaties kā bifelis!

(esmu izmazgājusi matus un ielikusi matos lielos ruļļus)

gastro-entero-kulinār-posts jebšu pasīvais veģetārisms ar variācijām

citās ģimenēs tādas droši vien ir visas nedēļas, bet nu mums nav, tādēļ atļaušos izplūst nelielās gastronomiskās detaļās un atspoguļot šeit mūsu šīsnedēļas ēdienkarti (so far - jo nedēļa vēl ne tuvu nav beigusies!). Uzreiz piezīmēšu, ka apsolos fūdblogu neuzsākt, principā un parasti mani mulsina pārlieku lielas vērības pievēršana saviem gastro-entero procesiem. Šis būs izņēmums, jo jūtos mega daudz laika tam šonedēļ veltījusi (kas, izrādās, nemaz nebija tik nepatīkami - vismaz man, bet cerams, ka arī sagatavotā fūda patērētājiem/upuriem), tādēļ gribas atstāt par to arī kādu dokumentāciju...

Pirmdien ierodas 2 gab. ciemiņi no Berlīnes, 50% veģetāriešu, 50% pēc gaļas ēdieniem izsalkušu gaļēdāju.

Pirmdiena

• Tomātu zupa ar grauzdiņiem un skābu krējumu, variācija ar vistas gabaliņiem (lenčā)
• Cēzara salāti, veģetārā un neveģetārā variācija
• Gvakamole ar kukurūzas čipsiem
• Saldējums
• Piparkūku cepumi

Citas aktivitātes: īss ekskurss Rotebro, lielais koridoru spēles vakars

Otrdiena *

• Grilēti vistu stilbiņi ar dzērveņu-kļavu sīrupa mērci un rīsiem
• Veģetārie pavasara rullīši jebšu vjetnamiešu springrolls
• Auzu pārslu cepumi ar marcipānu

Citas aktivitātes: ciemiņi apskata Gamla Stan & Co, riču raču vakars

Trešdiena *

• Brokastīs - Ilgas kartupeļu pankūkas
• Pasta ar pesto mērci un rukolu
• Krāsnī cepti kartupeļi ar parmesan sieru, sviestu, biezpienu, gurķu-tomātu vai tunča salātiem pēc izvēles
• Dzērveņu ķīselis ar rīsu krēma knevelēm (vai kvenelēm?) un rīvētu šokolādi

Citas aktivitātes: ciemiņi maldās pa Rotebro vikingu kapiem un veikaliem, vakarā (laikam taču atkal?) riču raču spēle

Ceturtdiena

• Ķirbju biezzupa ar ingveru
• Lazanja ar šampinjoniem un cukīnī
• Šokolādes kūka ar valriekstiem un žāvētām dzērvenēm

Citas aktivitātes: ciemiņi apskata Milles Garden, pēc tam atkal riču račs, beidzot apskatām bildes no Berlīnes, krāsojam izdrukātus tīģerus u.c. zvērus - un ar to arī superjaukā ciemošanās noslēdzas, gaidām ciemos atkal!

Piektdiena, 18. novembris, Latvijas Republikas proklamēšanas 93. gadadiena


Uz vakariņām ierodas jaukta ciemiņkompānija no Latvijas / Zviedrijas, kur no četriem man negaidīti (piedod, Ingrīda - es tiešām šo detaļu biju palaidusi garām!) viena ceturtā daļa, izrādās, nelieto gaļu...

• Alņa gaļas sautējums vīnā ar šampinjoniem un šalotes sīpoliem
• Krāsnī ceptas kartupeļu daiviņas ar kariju
• Šokolādes kūka ar valriekstiem un žāvētām dzērvenēm (tāda pati kā ceturtdien, tik vēl labāka sanāca - augša neapdega, pēc izcepšanas apkaisīju ar rīvētu šokolādi)

Citas aktivitātes: nosvinējām Latvijas jubileju, runājoties latviski, lietuviski, angliski, zviedriski, krieviski, dzirdēju arī pa kādam vācu vārdam; Didzis bija no sirds vīlies, kad ciemiņi devās prom - izrādās, bija cerējis uz ilgāku ciemošanos un vēl vienu riču raču vakaru... gaidām ciemos atkal!

Morāle

• Vienmēr iepriekš noskaidrot ciemiņu gastronomiskās prasības un ekspektācijas. 
• Laikus plānot un dokumentēt procesus (noderēs ne tikai virtuves darba organizācijā). 
• Dokumentēt arī pie ēdieniem pasniegto dzērienu nosaukumus, jo blogposts ar vīnu nosaukumiem franču valodā izskatītos daudz smalkāk (un, iespējams, gūtu labāku reitingu google meklēšanas algoritmā, tā ievērojami palielinot bloga lasītāju skaitu).

Acknowledgements
Liels, pat milzīgs paldies visiem, kas piedalījās pārtikas sagādē, gatavošanā, galda klāšanā, novākšanā un bērnu pieskatīšanā gatavošanas procesa laikā! Tātad galvenokārt Ilgai!

-------
* piedodiet, otrdienas un trešdienas ēdienkarte dokumentēta neprecīzi; cilvēciskā atmiņa, izrādās, ir tik īsa, ka precīzu gastronomisko vēsturi jau piektdienas vakarā vairs nav iespējams restaurēt. Tomēr šķiet, ka kopumā abās šajās dienās tika pagatavoti visi uzskaitītie ēdieni.

opā, apvēlās

kā nu tagad modē, domājām, ko tādu par godu Latvijas dzimšanas dienai paveikt - līdz Una, opā, ņēma un šodien pirmoreiz apvēlās uz vēdera. Pati, bez kādas palīdzības vai mudinājumiem - laikā, kamēr viņas māte bija pārāk iegrimusi telefona sarunā, lai taisītu parasto uķi-puķi, tāpēc bērns beidzot varēja mierīgi savā nodabā darīt savas bērna lietas

adventure (n.)*

šoruden laiku pa laikam uzdodu sev jautājumu, kāpēc mēs īsti esam šeit - Zviedrijā... virspusējā atbilde, protams, ir vienkārša - nejauši pieteicos darbam, nejauši to dabūju, ilgi ar Gunti štukojām, līdz izštukojām pamēģināt - no sērijas, nepamēģināsi-neapdedzināsies-šampi_nedzersi...

bet īstā, dziļākā atbilde? vai, pareizāk, daudzie, pašai no sevis slēptie vai ne tik slēptie motivatori un mazie pilieni un akmentiņi, kas krājās, krājās - līdz acīmredzot sakrājās?

cik liela loma bija vispārējai masu psihozei ar aizbraukšanu no LV? no šī briesmīgi gribas distancēties un deklarēt, ka mūsu lēmumam ar to maz sakara, bet varbūt velti un nav taisnība?

varbūt sava nozīme bija arī postpadomju cilvēka kompleksam - beidzot iespēja "tikt prom", to nevar laist garām?

vai arī - intravertai vēlmei mīlēt tuviniekus no tāluma (atceroties, cik forši bija beidzot sailgoties pēc savējiem, kad studēju ASV)? te nevaru nepieminēt kādas citas nesen izceļojušas ģimenes atziņu - ka intravertais "vīrs ļoti laimīgs beidzot tikt prom no ģimenes un draugiem" - skan paradoksāli, bet saprotu viņu labi. Tiklīdz tālumā, tā tuvo cilvēku trūkst, gribas satikt, skumstu, ilgojos. Kā Latvijā, tā acīmredzami nemāku novērtēt.

mēģinu atbildi rast arī savā ciltskokā - vai tas pats gēns vēl cara laikā dzina vecvectēvu uz leišu zemēm ar visu ģimeni? un citus viņa radagabalus 20. gs. sākumā vēl tālāk - uz Ameriku? vai arī lieki romantizēju, un viņu rīcību noteica vien nabadzība? bet nabadzīgi taču bija daudzi, izceļoja tikai piedzīvojumkārie un riskēt gatavie. žēl, ka uzvārds šim ģimenes atzaram tik izplatīts - gribētos, bet droši vien nenāktos viegli izpētīt, kas tālāk noticis ar mūsu Amerikas braucējiem Ķiršiem.

Lai kā tur arī nebūtu, rezultātā mēs dzīvojam šeit, Zviedrijā - kamēr citi kāpj kalnos, lec ar gumijām, ceļo ar mugursomu apkārt pasaulei vai dzīvo mierīgi uz vietas un nedara neko no iepriekšminētā.

---------------------------------
* No Etymonline:

early 13c., auenture "that which happens by chance, fortune, luck," from O.Fr. aventure (11c.) "chance, accident, occurrence, event, happening," from L. adventura (res) "(a thing) about to happen," from adventurus, future participle of advenire "to come to, reach, arrive at," from ad- "to" (see ad-) + venire "to come" (see venue). Meaning developed through "risk/danger" (a trial of one's chances) and "perilous undertaking" (early 14c.) and thence to "a novel or exciting incident" (1560s). The -d- was restored 15c.-16c. Venture is a 15c. variant. As a verb, c.1300, "to risk the loss of;" early 14c. "to take a chance."

vecās sejas

nesen sajutos gana veca - ne tā ka sliktā nozīmē, bet tomēr. Pie visa vainīga dzīvesbiedra aizraušanās ar vecu fotogrāfiju digitalizēšanu un cilvēku seju atpazīšanu šajās bildēs ar Picasa palīdzību. Tad nu kaut kas bija sagājis greizi, un vesels lērums seju bija pazaudējušas nosaukumus, ko, protams, vajadzēja atjaunot. Kādas pārsimt izrādījās tādas, ar kurām viņš pats netiek galā - jo tās nāca no manas "iepriekšējās" dzīves. Lai kā pretojos, tiku pierunāta tās atpazīt. Sejas, kas nejauši gadījušās kādas fotogrāfijas fonā; sejas, kurām vairs neatceros ne vārdu, ne uzvārdu; sejas, kuras visdrīzāk nekad vairs nesastapšu, piemēram, kādi vēstniecības 'vizitori', kas par varītēm gribēja kopā nobildēties; sejas, kas kādreiz bijušas svarīgas, bet nu nozaudētas; sejas, ar kurām varbūt gribētos gan sastapties vai vismaz uzzināt, kā viņām šajā dzīvē ir gājis - bet nez vai būs tāda izdevība; sejas, kuru starp atpazīstamajām nebija, taču atcerējos tās citu seju kontekstā...
bilžu un seju ir tik briesmīgi daudz, bet kaut kā man liekas un gribas cerēt, ka vecumdienās nedzīvošu starp/no vecām bildēm un veciem laikiem, un nesākšu domāt, ka ar bilžu palīdzību iespējams kaut ko no vecā saglabāt šodienai - kaut ko, kas ir vairāk nekā vienkārši bilde.

izdzīvošanas prasmju tops

zīmīgi, ka piedzimstot bērni jau māk raudāt - bet pirmais, ko pēc piedzimšanas iemācās, ir smaidīt un smieties. Iespējams, ilgtermiņā dzīvei stipri noderīgākas prasmes nekā kliegšana un raudāšana.

maiga nakts

šogad novembra sākumā, izejot ārā Stokholmas piecos pēcpusdienā, rodas perfekta vasaras nakts ilūzija - silta, maiga, pilnīga tumsa

tribute to All-Hallows-Eve

Ar Didzi pastaigājoties piecu minūšu attālumā no mājas atklājām seno vikingu apbedījumu vietu no ~10. gadsimta, tas ir, atklājām to sev - jo citi jau bija atklājuši un uzlikuši tur attiecīgu informatīvu plāksnīti. Kā daudzas lietas Zviedrijā, senais kapukalns pavisam neuzkrītoši aizslēpies aiz gandrīz identisko mājiņu rindas. Izej pa šauru taciņu starp dzelteni krāsotajām mājām ar sarkaniem kārniņu jumtiem un atrodies gluži citā pasaulē, kur starp lielajiem kokiem un akmeņu krāvumiem veliskumu var sajust gandrīz vieliski.

P.S. nākamais, ko meklēsim tuvākajā apkārtnē, būs 1497. gada Rotebro kaujas vieta - droši vien aiz kāda no trim Rotebro golfa laukumiem...

prieks pats par sevi

Uvim, no rīta ceļoties, briesmīgi nepatīk Didža dungotā dziesmiņa, un viņš brēc, ka no tās sāpot ausis. Man sāp ausis no kopējā trokšņu līmeņa, un es lūdzu Didzim: - Nekaitini brālīti, lūdzu, nedziedi!
Didzis teju aizvainots atbild: - Es nekaitinu, es tikai iepriecinu pats sevi!

uz plikas grīdas ar plikām kājelēm

vai iepriekšējie bērni zīdaiņa vecumā arī tikpat veikli pārvietojās pa grīdu uz muguras, atsperdamies ar kājelēm? kaut kā neatceros, bet šķiet, ka ne! iespējams gan, ka viņiem vienkārši šajā vecumā neviens neļāva nonākt uz plikas grīdas ar plikām kājām... Una vienkārši izmanto trešā bērna priekšrocības. Tādas viņai ir vēl dažas, piemēram, neviens neuzmācas viņai ar masēšanu un neuztraucas, vai tik nav piemeties tonuss; drēbītes tiek vienkārši salocītas, nevis izkarsētas ar gludekli.

par cieņu

Līdz šim abi ar Gunti mēdzām drusku iesmīkņāt par to, ka Didža skolā bērni no rīta sastājas pie klases durvīm rindā - līdz šonedēļ kādu rītu puiši nedaudz aizkavējās, un Guntis redzēja, kas tad notiek tālāk. Izrādās, skolotājs katru sagaida pie durvīm, paspiež roku un īsi aprunājas. Nezinu, vai tas visās Zviedrijas skolās ir tā - bet, manuprāt, skaisti un cieņpilni.

made in sweden

laikam esmu nonākusi skandināviskā shoppinga augstākajā līgā, interneta veikalā bērnam iegādājoties sedziņu, uz kuras ieraugu pavisam neierastu vārdu salikumu: "Made in Sweden". Tepat vien darināts, nav nekāds Made in China, Vietnam vai vismaz Ukraine - kas tik raksturīgs, piemēram, "zviedriskajām" H&M un IKEA lietām. Nez vai tās merīnaitas, no kuru vilnas sedziņa tapusi, arī tepat Skonē grozījušās - vai tomēr Jaunzēlandes zaļajos pakalnos?

Jāsaka arī, Unai labi piederas būt ietītai sedziņā ar uzrakstu "Made in Sweden" pār krūtīm :-). 

seši blondi bērneļi, divas musulmaņu audzītes un piecas domas

Kādā no (jāsaka, joprojām neveiksmīgajiem) mēģinājumiem pieradināt Unu aizmigt ratos pastaigas laikā pie tuvīnā bērnudārza pamanu sešus blondus bērneļus, kurus spēļu laukumā pavada divas audzinātājas, abas ietuntulējušās musulmaņu galvas lakatos. Pirmā, instinktīvā un necenzētā doma - labi, ka Uvi aizsūtījām uz citu dārziņu (kas gan drusku tālāk no mājām, taču izceļas ar savu brīvdabas režīmu). Otrā doma - ui, vai tiešām es tāda rasiste, vai tā maz drīkst domāt. Trešā doma - šausmas, esmu nonākusi tik tālu pašcenzūrā, ka baidos pateikt - nu nepatiktu man, ka manu bērnu audzina cilvēks, kam reliģiskā pārliecība liek aizsegties ar lakatu. Ceturtā - bet ja būtu ar krustiņu kaklā un Dieva vārdu uz lūpām kā Oļiņiete, vai tas būtu okej? ja nu lakats tikai tādēļ, ka auksti un tāda tradīcija? līdzīgi kā villaines vai Nameja gredzena valkāšana nenozīmē piederību dievturiem vai atbalstu autoritāra režīma vai tautas vēlēta prezidenta ieviešanai... un galvas lakats vien nebūt nenozīmē, ka meitenes fano par Rinkebijas imamu, kurš aicina nogalināt musulmaņus, kas pāriet kristietībā. Piektā - vienalga, šā vai šitā, bet gribu sekulāru dārziņu, no reliģijas atdalītu valsti un no valsts atdalītu reliģiju - un gribu nebaidīties gribēt.

tāpatlatvietis

šorīt dzīvesbiedrs man nočiepa stāstu un publicēja 140 rakstzīmēs. morāle - šajā ģimenē savs IP jāsargā gandrīz kā rietumu kompānijām ķīnā.... tomēr atļaujos pārpublicēt, lai Didža pērlīte tik ātri nepazustu digitālās informācijas mēslainē aka tviterī.

Didzis šorīt negrib iet uz latviešu skolu. Signe: Tu esi latvietis, tātad Tev jāiet - Es jau tāpat esmu latvietis, lai zviedri iet!

Didzis un laika skaitīšana

Didzim pēdējā laikā apsēstība ar kalendāriem - katra diena tiek "izkrosēta", kas nozīmē pārvilkt vienu svītru katrai dienai pēcpusdienā un otru svītru, krusteniski, nākamajā rītā. Šķiet, ka tā dara arī skolā, bet šobrīd īpaši svarīgi tas tādēļ, ka katra nosvītrotā diena tuvina ilgi gaidītajai dzimšanas dienai. Apskatīti tiek arī citi mēneši, atpakaļejoši tika "izkrosēta" visa vasara - līdz kādu dienu Didzis izlēma apskatīties, kas tur vēl palicis priekšā. Dzimšanas dienas mēnesis oktobris, tad tēta dzimšanas diena novembrī, tad decembris ar Ziemassvētkiem - un viss? Vairāk lapu kalendārā nav! Didzis pat ne izmisis, bet no sirds pārsteigts vaicā: - Un tad mēs visi mirsim?

tā jau laikam ir, katra gada beigas kā maza nāve, katrs jauns gads kā jauns sākums

šodienas stāstiņi

Jū ken ingliš

Didzis ar Uvi strīdas par savām valodu zināšanām. Uvis apgalvo, ka protot zviedriski un angliski. Tad nu Didzis pārbauda:
- Ken jū ingliš?
Uvis atcērt: - Jū ken ingliš!

(jo zviedriski apstiprinoša atbilde patiešām ir "jū", resp., Uvis atbild ar zviedrisko teikuma konstrukciju prātā, "jā, varu angliski")

Nepatīk bet gribas

Pēc brīža abi atkal sastrīdas, un Didzis saka, - Man Uvis ļoti nepatīk.
Mēģinu līdzsvarot situāciju, atgādinot, ka nereti Didzim ļoti gribas, lai Uvis spēlētos ar viņu vai lai ātrāk pamostos (un lai varētu spēlēties kopā) - tātad tik traki nevar būt, ka nepavisam nepatīk. Didzis padomā un atzīst: - Man viņu gribas, bet viņš man nepatīk. Arī tā mēdz gadīties.

Uvis un krāni

šodien puiši kopā ar Didža latviešu skoliņas klasi bija bērnu spēļu mājā (pareklamēsim, bija labi - Kaatach). Bērniem domātajā tualetē tualetes podi bija attiecīgi bērnu izmērā, tad nu Uvis komentē:
- Ar lieliem krāniem te nevar čurāt.

visu veco var redzēt un dzirdēt galvā

Guntis pēc ilgiem laikiem un mana lūguma vilka ārā akordeonu - sacīju, ka Una viņa spēli nav dzirdējusi un Uvis arī droši vien neatceras, vajadzētu uzspēlēt. Tad Didzis paziņoja, ka viņš gan atceras - jo visu veco taču var redzēt un arī dzirdēt galvā.

unai ir uvis, un uvim ir visa pasaule

Ak šī mūžvecā vecāku dalīšana - vēl labi atceros, kā to darījām mēs ar brāli - mamma man, tētis tev; nē, es gribu abus; nē, es gribu... Un nu šī pati tēma Uvja mērcītē:

- Mammu, Didzim ir tētis, un Uvim ir Signe, labi?

- Bet kas tad ir Unai?

- Unai?... Unai ir Uvis, Uvis viens pats!

----
un vēl viens Uvja stāsts...
Uvis kaut kur izvilcis salokāmo Rīgas karti un izplājis pa grīdu visā plašumā.
- Te ir visa pasaule!

mana balss

jau kuro reizi man kāds mēģina pateikt, izmantojot visus iespējamos un neiespējamos sociālos un ne tik sociālos medijus, saitus un tūļus, ka man nu NOTEIKTI jāiet balsot, ka NOTEIKTI manai balsij ir baigā vērtība, ka NU tik ir mana lielā šanse kaut ko ietekmēt un REIZ PAR VISĀM REIZĒM ritīgi par labu vērst - un man tā vien gribas atbildēt - FUFELIS, neko tā mana viena - un arī ne jūsu piecas, ne astoņas balsis neietekmēs, arī Saeimas atlaišanas jautājumā saprāta balsi kā ūdens pili okeānā aizskaloja tautas balss, ejiet tad, atlaidēji, jūs rīt arī pie urnām un dodiet savu balsi ķeizaram, man viens zīdāms bērns un divi uz latviešu sestdienas skolu palaižami - un tā ir mana balss, tas ir mans ķeizars

bondens egen

vēl viens trekns pluss dzīvei Stokholmā jebšu tās pievārtē - zemnieku tirdziņš Sēdermalmē. Sit pušu manu mīļo Āģīti vismaz tai ziņā, ka droši nekas no "vietējās" ražas nav iegādāts nakts tirgū un nav ceļojis caur Belostoku. Protams, cenas arī attiecīgi labas - bet tas nu man šai zemē patīk, ka zini, par ko maksā, un zini, ko dabū. Neatceros, kad pēdējoreiz ēdu tik gardus ābolus. Vēl ieguvām:
- maisu supergardu kukurūzas vālīšu (lētāk nekā LV)
- puķkāpostu un brokoli
- strausa gaļas desu (puikas vai kāvās par pēdējiem gabaliņiem)
- medu ar propolisu
- tīru rudzu maizi (supergardi ar medu)
- kinzas buntīti (patiesībā vienu lielu BUNTI)
- pāris ķekarus vietējo vīnogu (nu tās bija gan dārgas... bija domāts kā īpašs kārums maniem vīnogu mīļotājiem puišiem - bet izrādījās, ka viņi mīļo tikai tās veikala importa indīgās - nācās apēst pašiem ar Gunti  - kas arī bija gluži ok :-))

Skaistākais, ka pirkšanās procesā Una mierīgi gulēja ratos un turpināja mierīgi gulēt, kamēr es ieturēju lenču ar siļķburgeri, un turpināja mierīgi gulēt, kamēr es baudīju kafiju ar kardamonmaizīti kādā Sēdermalmes āra kafejnīcā un lasīju savu The Economist. Un puiši pa to laiku skolojās par latviešiem latviešu sestdienas skoliņā... Nu vienkārši lielisks sestdienas rīta cēliens!

ko mēs neuzzinām

nejauši uzdūrāmies papīros ieklīdušai vecmammas darba grāmatiņai... vecmamma ir mirusi - kam lai pajautā, kāpēc viņa, 1947. gadā sākusi strādāt par medmāsu, aizgāja no darba 1948. gada oktobrī desmit mēnešus pirms mana tēva dzimšanas? Vai tādēļ, ka apprecējās, plānoja bērnus - un precētai sievai nebija pieņemts strādāt? Bet to, ka tūliņ paliks stāvoklī, viņa vēl nevarēja zināt... Vai arī vectēvs jau tik drīz pēc kara un atgriešanās no Sibīrijas pelnīja tā, lai pietiktu ar vienu algu? Par to varētu liecināt arī briljanta saderināšanās gredzens, ko viņa man atdāvināja - gana solīds, lai tādu varētu atļauties divus gadus pēc kara beigām... Tomēr 1953. gadā pēc abu dēlu piedzimšanas viņa atsāka strādāt (un, starp citu, nostrādāja vienā un tajā pašā darbavietā līdz pensijai).

arī citas lietas, ko nekad vairs viņai nepajautāšu - un citu viedokļi par to būs un paliks tikai viedokļi... kā izjuka viņas laulība ar vectēvu - cik no svara bija viņa brunču mednieka gaitas, cik - viņas pašas "romāns"? un ko tas viņai nozīmēja - vai šis romāns bija atspēlēšanās vectēvam, īslaicīga aizraušanās - vai varbūt mīlestība, no kuras atsakās sociālās pareizības un/vai ģimenes saglabāšanas vārdā? galu galā, kurš pirmais spēra soli ārpusē?

un tāpat neuzzināšu, kā un kādēļ izšķīrās viņas vecāki, baltvācu inženieris un latviešu zemnieku meita. un vai tiesa, ka viņas tēvam bijuši vēl bērni pēc tam, par kuriem mēs neko nezinām - un kuru pēcnācējus varbūt sastopam, bet nepazīstam?

var jau būt, ka šādām zināšanām nav nekādas nozīmes, tomēr jocīgi, ka no viņas uzzināju visu par kaimiņienes dīvainajām izdarībām, aktiera X vai Y dzīves līkločiem, ābolu ražu un kartupeļu kaitēkļu uzbrukumiem tai rudenī, utt., utt. - bet gandrīz neko par būtisko, tik kādas kripatas vien.

nemaz nerunājot par vectēvu, kurš ar mazbērniem komunicēja tikai tādējādi, ka ieradās dzimšanas dienā un katrreiz uzdāvināja pa kristāla vāzei - kaut kur man vēl ir šī kolekcija... starp citu, vectēvs ir jocīgs vārds, ko uz tēva tēvu nekad neesmu attiecinājusi - viņš vienmēr ir bijis un palicis tikai "vecais Rirdancis"...

bet varbūt tā ir pareizāk - būtiskais būtībā ir neizstāstāms, katrs stāsts ir tikai minējums, ko varbūt labāk paņemt sev līdzi neizstāstītu. tomēr - piedodiet, senču gari, - jūsu atstātie pavedieni intriģē un prasās tapt sasaistīti; kā māku un cik saprotu, tā nu es šo jūsu/mūsu stāstu minu...

par lietu kārtību

Didzis šorīt pie brokastu galda, pavisam mierīgi, bez emocijām: - Uvīt, kad Tu būsi ļoti, ļoti vecs, es jau vairs nebūšu.

Tik tikko noturējos bez asarām. Tāda zviedriski lietišķa attieksme Didzim pret nāvi parādījusies, agrāk bija drīzāk protests, dusmas, bailes, neticība...

tomātu zupenieks improvizatoriskais

pēc radioklausītāju lūguma - mana tomātu zupas recepte. bez glutēna, bez piena un bez pretenzijām uz augsto pavārmākslu - bet lepojos, ka bez buljona kubiņiem, jo kaut kur esmu sagrābstījusi, ka buljona kubiņi - tas neesot īpaši forši.

- ņem tomātus bez mizas (atmizošanai noder verdoša ūdens pelde, tik jāiegriež pirms tam miziņā), sagriež slinkos gabalos, apcep un pasutina uz pannas kopā ar sīki sagrieztiem sīpoliem un saspiestiem ķiplokiem, sāli, garšvielām (kur dominē timiāns un baziliks, bet var piešaut visu, sākot no kinzas/koriandra un beidzot ar kariju, pa kādam piparam arī netraucēs). sablenderē vai izberž caur sietu un lej katlā. ja tomātu nav pietiekami daudz, bet zupas vajag vairāk, pievieno sagrieztus tomātus savā sulā no konservbundžām (neņemt tomātu mērces vai pastas - negaršos ne pēc suņa).

- paralēli, pirms vai pēc augšminētā uz pannas apcep un pasutina gabaliņos sagrieztus burkānus un gaļu - vistas vai cūkas, visviens. es parasti burkānus un gaļu atsevišķi, bet droši vien var arī kopā. arī ar sāli un garšvielām - pēc garšas. kad mīksti, ber katlā klāt.

- pēc vēlēšanās var piešaut arī kādu bundžiņu konservētas kukurūzas. mani bērni tad noteikti ēdīs gardu muti. brāļa dēls ķeksēs ārā un vaibstīsies.

- visam augšminētajam pēc patikšanas pielej auzu pienu vai tikai SE pieejamo auzu krējumu. droši vien to var aizvietot arī ar saldo krējumu.

- tad to visu noved līdz vārīšanās temperatūrai (bet var arī atstāt kā auksto zupu) un lieto.

- lielākam sātam ir likti klāt arī kartupeļi - nekāda vaina. droši vien vēl var visu ko likt vai nelikt (piem., klasiskajā variantā noteikti nav burkānu - bet mūsu virtuvē tie tiek pievienoti gandrīz visiem ēdieniem), blenderēt vai nesablenderēt. un, protams, ļoti viegli iegūt arī veģetāru - patiesībā pat vegānu zupu.

protams, arī visi daudzumi un gatavošanas ilgumi ir pilnībā improvizēti

nu tā kaut kā. labprāt uzzināšu, kā sanāca un kā vajag darīt, lai sanāktu vēl labāk

joki mazi

joka pēc pamēģināju atmest saldumu ēšanu, un Unai dienas laikā pazuda visas t.s. "hormonu" pumpas, ar ko pirms tam bija pilni vaigi. joki mazi - tagad nekas cits neatliek kā turpināt šo diētu. tikai - ko var ēst cilvēks, kas kā līdz šim neēd piena un kviešu produktus un nu jau arī vairs saldumus ne?

vēl viens jauns paterns ir tāds, ka garo rīta cēliena gulēšanu ārā ratos ir nomainījusi gulēšana man klēpī, izmantojot māti knupja vietā... nezinu, kas tālāk, bet šobrīd joki aizvien mazāki... Neko jēdzīgu padarīt nevaru - vienīgi labi, ka rokas līdz datoram aizsniedzas. bail gan, ka meitēns nepierod pie taustiņu klikšķēšanas, tad man drīz būs jāblogo 24 x 7...

dažas vīkenda impresijas

piektdienas vakarā vēžu ēšanas svētki ar jaunajiem kaimiņiem - notiesājam veselu kastīti Turcijā augušu spīļaino, izrādās, šie ir tīri garšīgi. Uvis gan spītīgi sauc vēžus par garnelēm, smalks mums puisis. Vēžēšanu tradicionāli caurvij zviedru galda dziesmas - un izrādās, tās ir pavisam īsiņas, mazs pantiņš un čiks. Nevis kā latviešiem, kamēr atvēzējas, kamēr izdzied visus piecus vai septiņus pantus... Te čiks, nodzied, ierauj un ķeras pie nākamā vēža! Vai arī tie ir tieši mūsu kaimiņi, kas tikai pirmos pantiņus dzied?...

sestdien Baltijas ceļa 20-gades pasākumā piedalāmies cilvēku ķēdes veidošanā uz Strandvägen; Didzis prasa, vai redzēsim Zviedrijas galu (jo stāstu, ka pirms 20 gadiem cilvēki stāvēja no viena Latvijas gala līdz otram), un beigās nāk klajā ar atziņu: - Zviedrija ir Latvija, Igaunija ir Latvija un Krievija ir Latvija. Un, protams, arī Latvija ir Latvija.

bet naktī pieķeru sevi, ka pēc Unas kārtējās barošanas esmu aizmigusi, kājās stāvot, pie sienas atstutējusies. Uztrūkstos no miega un saprotu, ka stāvu kājās pie sienas, gaidot, vai Una aizmigs vai būs vēl jāmidzina; bērns pa tam jau mierīgi guļ. Droši vien tas bija tikai mirklis - nez vai tā var ilgāku laiciņu gulēt, kājās stāvot? Ceru, ka to nepārbaudīšu!

brīnumzālīti meklējot

šodien poliklīnikas recepcijā tieši pirms manis un Unas vienam pavisam vecam, sirmam un salīkušam tantukam pūlējās iestāstīt, ka dakteris būs rīt, nevis šodien. - Nāciet RĪT. ŠODIEN daktera NAV. RĪT. Šodien ne.
Bet vecīte neklausījās, tikai izmisīgi kaut ko meklēja pa somu. Recepcijas meitene pasauca palīgā vēl vienu, nu abas pūlējās pārliecināt tantuku, ka šodien viņai te nekāda dakteršoviņa nebūs. Beidzot vecenīte paziņoja: - Es nedzirdu, es neko nedzirdu. - Un turpināja rakņāties pa somu. Situācijas loģika prasīja, lai viņa somā meklētu dzirdes aparātu, taču, tā kā nekas neatradās, tad drīkstu pieņemt, ka varbūt viņa patiesībā meklēja ko pavisam citu - mazbērnu fotogrāfijas, mājas atslēgas vai kādu liecību par aizgājušo jaunību un zaudēto dzirdi. Un immorons, idāgs un igors viņai bija viss viens.

nu baigais bulšits ir tas fufelis, kas pēdējā laikā klīst preses izdevumos un vanna-bī politiķu runās - par to, cik forši būs manai un jaunākām paaudzēm neiet pensijā, bet izbaudīt 'lifelong employment' labumus. jo, atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, mēs būšot mundri un spirgti garā un miesā līdz pat pēdējai stundiņai.

vajadzībiņas

Man, lūdzu, vajadzētu jaunu softiņu - tādu, kas publicē manus krikumus 'pa taisno' no smadzenēm bloggerī. Sēžot un barojot Unu, tik daudzas krikumziņas tiek iecerētas, izplānotas, sacerētas, uzlabotas - un tad aizmirstas.  Balss atpazīšanu lūdzu nepiedāvāt  - tas nav kūlīgi.

Un pie viena es arī pierakstos uz google search implantu  - nu tā kaut kur starp labo ausi un kreiso lāpstiņu.

drusku sagurums - no mīlestības laikam

puiši joprojām sajūsmā par mazo māsiņu, bet Didzis šodien tomēr apjautājas: - Vai mēs nevarētu ar viņu darīt arī kaut ko citu, nevis visu laiku tikai barot un midzināt?
un Uvis brīžos, kad nav pasaules lielākais mazais čīkstulis, pēkšņi kļuvis par pasaules lielāko mazo dauzoņu - acīmredzot mēģinot pārbaudīt, cik tālu sniegsies vecāku pacietība un mīlestība pret viņu "vienu pašu"...

par meiteni Ainu

šodien manus puišus pilsētā izklaidēja Gunta māsa Aina - izbraukājās visi sabiedriskajā transportā (kāda eksotika nabaga bērniem, kas retu reizi tiek metro, bet pārsvarā pārvietojas tikai vecāku mašīnās!), ēda suši un visādi citādi iznesās. Tad nu lūk, Didzis man sajūsmināts atstāsta pasākuma gaitu un kādā brīdī saminstinās: - Mēs tramvajā bijām ar to meiteni, nu, kā viņu sauca, Austra?
Prasu: - Tu domā Ainu?
Didzis: - Nu ja, ar to meiteni Ainu!

Neblogosim par Ainas pasē rakstīto dzimšanas gadu, bet pateiksim tikai, ka viņai ir trīs lieli bērni un divi draiskuļi mazbērni. Bet ne jau pasē jāskatās cilvēka īstais vecums!

debesu mūzika

pēc neskaitāmajiem Didža podiņiešanas mēģinājumiem nepārspīlējot vairāku gadu garumā Uvim šāda opcija līdz šim nemaz īsti netika piedāvāta - līdz beidzot izlēmu ķerties pie lietas ar uzlīmju vākšanas metodi (droši vien tādēļ, ka tā absolūti un nemaz neiedarbojās uz Didzi). Pirmajā dienā entuziasms krāt dažādas suņu uzlīmes sita augstu vilni, taču ļoti ātri sakrājās visas kolliju bildes, kamēr citas tādu interesi vis neizraisīja. Jau sāku pārdomāt, kur iegūt vēl kolliju uzlīmes, jo nākamā rītā, kad atkal piedāvāju podiņu un uzlīmes, man kautrīgi iečukstēja ausī: - Negribu uzlīmes, gribu pamperi...
Taču tad lieliski nostrādāja nejauši iegādātais muzikālais podiņš (precizējot, nevis nejauši iegādātais, bet nejauši muzikālais) - un tagad Bēthovena Elīzai mums vēsta, ka pasākums noticis. Un bērns aplaimots skatās uz griestiem vai debesīm, no kurām, kā viņam liekas, atskan šī dievišķā skaņa...
turiet īkšķus

dažas LV vasaras impresijas

spices un rimčika apmeklējums līdzinās augstās / absurdās modes skatei no 90-to beigām, kopumā tomēr dominējot vecišķam nestilīgumam
un sagurušas sagurušas sagurušas sejas bez smaida - vai dzīve grūta, vai tā pieņemts, vai abi?

bet viegli jau nava, tikko saņēmām apstiprinājumu vietai pašvaldības bērnudārzā (biju piemirsusi, ka Uvi pieteicām rindā pāris mēnešu pēc piedzimšanas), kur prasītas apmēram 5 izziņas no dažādiem kantoriem, tostarp veidlapa Nr.026/u ar speciālistu (nez cik tur viņu jāapmeklē?) slēdzienu par veselības stāvokli un veidlapa Nr.063/u, un izziņa, ka bērns nav bijis kontaktā ar infekcijas slimniekiem (un ja nu IR bijis?!). acīmredzot kāds taču sēž un izdomā šo veidlapu numurus un nepieciešamo speciālistu skaitu/kombināciju, kāds tās veidlapas drukā un izplata, vēl citi aizpilda-paraksta-apštempelē ar maziem zīmodziņiem, kāds galu galā saliek pa mapēm, uzskaita-saskaita-atbild-un-kontrolē... un vecāki, tobiš mātes, kas skraida pa iestādēm un vāc izziņas un zīmodziņus... nu var tur sagurt, protams, un ja vēl alga maza, darbs nejēdzīgs...

labāk nerakstīšu, cik veidlapu un izziņu nācās iesniegt, lai Didzis un Uvis varētu sākt pirmsskolu un dārziņu Stokholmā.... nu labi - vienu elektronisku pieteikumu (bet katram puikam savu!) ar izvēlēto skolu/dārziņu topu.

stokholmietis nepacietiigs

Guntis palicis par iistu stokholmieti - pazinjoja, ka naacies veselas astonjas minuutes gaidiit metro. Luuk, citaas liinijaas metro naacis jau peec trim, chetraam minuuteem, bet muuseejaa kaa par spiiti - shii briesmiigaa gaidiishana!

par darbiem

katru rītu pa ceļam uz darbu braucu garām, šķiet, lielākajam būvlaukumam Stokholmā (varbūt pat Zviedrijā). Aiz Ziemeļu stacijas nereti nākas apstāties pie luksofora būvlaukuma malā un palaist garām milzīgus smagos auto ar vēl milzīgākām piekabēm, kas no būvlaukuma ved ārā milzīgas saspridzinātu klinšakmeņu kaudzes. Tad nu esmu ievērojusi vienu tādu auto - jaunu, spožu, parasti labi nomazgātu, kam priekšējais panelis izrotāts ar baltiem rotaļu lāčiem, bet pie stūres - glīta jauna meiča brūniem, gariem matiem, parasti baltā bezroku krekliņā, kas atklāj pamatīgi notetovētus augšdelmus. Tā nu mēs pabraucam viena otrai garām (resp., es viņu palaižu, viņa aizbrauc, tad ieslēdzas zaļā gaisma, un arī es tieku uz priekšu), katra tālāk savos darbos - un es parasti nodomāju, nez kā būtu, ja varētu tagad visu dienu vest milzīgus klintsbluķus - tā vietā, ko nu es tur savā darbā knibinu. Nu kaut vai vienu dieniņu!!!

par dieviņu un zobu feju

Didzis nesen diezgan kategoriski paziņo (tieši šādā secībā, pirms "un" gan nedaudz saminstinoties): - Dieviņš ir aizliedzis smēķēt, kauties, cīnīties - un arī šaut vienam uz otru.

Interesanti gan, no kurienes šis personāžs viņam parādījies - vecāki par to tā kā nevarētu būt atbildīgi...

Tad nu lūgums visiem radiem, draugiem, paziņām ievērot Didža un Uvja vecāku lēmumu attiecībā uz kādu citu mitoloģisku tēlu - esam nolēmuši bērnus audzināt tradicionālā garā, neieviešot viņu fantāziju pasaulē zobu fejas tēlu. Atklāti sakot, nezinu pat īsti, ko viņa tur dara - atstāj končas vai naudu par izkritušiem zobiem vai ko tamlīdzīgu - bet mūsu mājās viņa to NEdara.

Bet pavisam nopietni - ir kaut kas tomēr ļoti aizkustinošs visā tajā pirmā bērna būšanā - pirmais apvēliens, pirmais solis, pirmie vārdiņi, pirmā bērnudārza diena un - nupat - pirmais izkritušais piena zobs...

vai nu vai

Didzis jautā Edgaram: -Tu esi slikts vai stulbs, ka smēķē?

puiši joko

šodien Uvji, piektdien Didži, tad nu pie svētku vakariņām kaut kā sākām runāt par mazu meiteņu vārdiem (ja nu tomēr meitene ;-)). Kaut kā šīsnedēļas Violas, Vizbulītes, Jetes un Henrietes nevienam pie sirds tomēr negāja. Šķiet, tas bija Uvis, kurš ierosināja - sauksim viņu par Signi! Visi trīs puiši nu sapriecājās, sak, šie tik sauks "Signe, Signe", a mēs abas bitītes uzreiz klāt. Guntis kā jau prātīgākais gan drīz attapās, ka labi tomēr nebūšot - drīzāk jau uz šo saucienu nereaģēšot neviena.

pilns ābolu ķocis leišu bajārienei

hmm, mācīties lietuviešu valodu vai gaidīt, kamēr pārtulkos Sabaļauskaites "Silva rerum" otro daļu? Tikko "izrāvu" pirmo daļu - tulkojums gan labs, nevar sūdzēties, bet gribas vēl! un uz Viļņu arī gribas...

dzeltentulkošana

apgūstu dzeltenās tulkošanas mākslas fineses jaunākajā Privātās Dzīves numurā... Paldies, žurnāliste Barba Medne, tev labi sanāk, no smiekliem vai vēders sāp! Un Sončikas aš žēl paliek! Tālāk citāts no 19. aprīļa - 2. maija izdevuma 10. lpp.:

.. "London, I missed you!!!" ("Londona, man tevis pietrūks!!!") aprīļa sākumā viesojoties Londonā, sociālajā portālā facebook vēstīja Anete. "Take me to... I don't know where... as long as it's London," ("Paņem mani... es nezinu, kur... tik ilgi, līdz tas ir Londonā,") viņa turpināja.

:-) :-) :-)

Uvja pelīte velk saldējumu

šovakar velku vaļā parasto aijā žūžū, bet saņemu pretī no Uvja: - Mamma, nedziedi! Dziedi pelīte saldējums!

svētdienas rīts restorānā

šorīt pamostamies vieni paši savā un nesačurātā gultā, turklāt ar nojautu, ka lejā kāds rosās pa virtuvi un gatavo brokastis. pa ceļam uz vannasistabu palūru lejā - patiešām, galds jau saklāts, turklāt ne šā tā - linu galdauts, ūdens saliets vīna glāzēs, šķīvji naži dakšiņas savās vietās, vidū panna ar ceptām desiņām un sinepes, krēsli salikti ierindā - un pats šefpavārs Didzis aicina mūs uz brokastīm savā restorānā! sajūsmu par šādiem svētdienas rīta mielastiem nedaudz noplacina tikai viens - pēc ēšanas Didzis parādās ar krājkasīti, kurā mums nu jāmet nauda par maltīti restorānā. esmu tomēr tā atmaigusi, ka ļaujos pierunāties un izcepu arī apsolītās pankūkas - kas turklāt tiek servētas ar saldējumu!

par brāļiem un sievām

Ahā, šai blogā izskatās, ka marta nav bijis - lai gan patiesībā viņš bija, turklāt vēl šausmīgi garš. Neslēpsim, nemīļākais mēnesis gadā.

bet īstais stāsts par gluži citu tēmu. šodien ar Didzi aprunājāmies par ģimenes lietām. Uzzināju, ka viņam, izrādās, esot divi lielie brāļi - Ēriks un Edgars. Ērikam gan esot sieva - bet tas nekas, viņš vienalga ir brālis.

spartiski sportiskais vīkends

tā saucamā 'sporta' brīvlaika nedēļa iesākta godam - peldēšanas sporta dievam mesli nesti Hēgdālenas peldbaseinā jau sestdienas rītā, tad auto-moto sports līdz Borlengei (km 230), vakariņas grieķu restorānā (bet protams, kur gan vēl veldzēties, ja ne šīs Olimpa pakājē mītošās tautas virtuvē), svētdiena aktīvā nobraucienā pa Romme-Alpin trasēm un visbeidzot auto-moto atkal atpakaļ līdz mājām!

frukti

Šodien Uvis paziņoja, ka neesot vis persiks, bet gan avokado. Jo viņam nenormāli garšo gvakamole (nupat jau iemācījies izrunāt visu vārdu, agrāk bija tikai "mole"). Hmm... droši vien manā vārdu krājumā līdz savam gadu divdesmit vecumam nefigurēja ne avokado, ne gvakamole, ne ingvers (no zila gaisa paprasīja šodien, vai gvakamolē būšot jāliek arī ingvers...).
Bet par fruktiem turpinot - Didzis reaģēja nekavējoties un paziņoja, ka esot granātābols. Jā - šodien nepieskatīts (tobiš tēva pieskatīts) bija piešķaidījis visu virtuvi ar granātābola sulu, kauliņiem, mizas gabaliņiem. Dabūja abi vēju bikiņ, kad izrāpos no savas kanēļa skrubja spa vannas...

Ores kopsavilkums un daži hailaiti

īsais kopsavilkums par pusnedēļas slēpošanas 'izlēcienu' uz Ori:
- viens bērns ar šūtu lūpu (ne manējais!), izmaksas: Ls 180 (cerams, apdrošināšana atmaksās)
- viens bērns ar asiņainu padeguni un pietūkušu lūpu (manējais gan!), izmaksas: sabojāts mana brāļa kabatlakatiņš (taču ir arī ieguvums, slēpošanas skoliņas diploms! - un trauma, protams, tika gūta mātes uzraudzībā, ne skoliņas nodarbību laikā)
- viens bērns ar 40.4 temperatūru (arī manējais!), izmaksas: negulēta nakts, nedaudz Vodka Absolut ķermeņa ierīvēšanai, zāles pret temperatūru
- viens bērns (protams, meitene!), kas neko nesaplēsa un kam nekas nepiemetās
- viens neapmeklēts obligāti apmeklējams darba pasākums par godu korporatīvo vērtību iedzīvināšanai - pēc aculiecinieku atsauksmēm, man ir paveicies ar atvaļinājuma plānošanu

daži spilgti momenti:

Didzis palaists pārāk stāvā kalnā, netiek galā ar ātrumu un krīt; slēpes pa gaisu, ģīmis asiņains, asaras uz visām pusēm, pats brēc cik jaudas: - Gribu čurāt, gribu čurāt! - Respektējot prioritātes, ignorēju asinis un asaras un rauju vaļā kombinezona apakšdaļu, ir jau arī pēdējais brīdis. Tā nu sniegā pēc mums paliek liels dzeltens pleķis un apkārt tam mazi sarkani asiņu pleķīši.

Jau izlidojot uz Ori, saprotam, ka Uvis grasās saslimt - temperatūra nedaudz paaugstināta, krekšķis, punķis. Atšķirībā no parastiem bērniem, kas pakrekšķina, papunķojas un met mieru (tiešām ir tādi 'parastie bērni'?), Uvja gadījumā tas parasti nozīmē, ka labi nebūs. Sēžam Arlandas lidostas kafetērijā, Guntis prasa, vai esmu paņēmusi līdzi spirtu, ar ko parasti ierīvējam, lai kristos temperatūra. Neesmu vis - i aizmirsu, i šķidrums tomēr, negribas to klapatu. Tad nu Guntis ierosina nopirkt mazo Absolut vodkas pudelīti, ko pārdod turpat kafetērijā. Sacīts - darīts. Problēma tik tāda, ka alkohols Zviedrijā paredzēts lietošanai uz vietas - pārdevēja noskrūvē korķīti un nav pierunājama to atdot pat pēc Gunta pārliecinošā stāstījuma, ka vodka patiesībā domāta bērnam. Tad nu atceramies, ka mugursomā ir tukša bērnu pudelīte ar knupīti, ko slēpjam no Uvja, tomēr esam paķēruši līdz kādam īpašam gadījumam. Šis gadījums nu ir pienācis - Guntis izveic vodkas pārliešanu no oriģināliepakojuma mazajā bērnu pudelītē, turklāt dara to diskrēti, zem galda - lai Uvis nepamanītu, citādi kliegs, kamēr tiks pie pudelītes (ar visu jauno saturu). Nezinu, vai citi kafetērijas apmeklētāji arī novērtēja šo diskrētumu - viņi zviedriski diskrēti izlikās, ka neko tādu īpašu neredz.

Par karmu. Un futbolu. Amerikāņu

Jau 90to gadu vidū zināju, ka ar amerikāņu vīriešiem man nekas nopietns sanākt nevar principā, jo ne es gribēju zināt, kādu sporta veidu pārstāv Green Bay Packers, nedz vispār biju gatava saskatīt kādas nebūt jēgas pazīmes šajā visdīvainākajā no sporta spēlēm. Mēs, eiropieši, spēlējam sokeru, es mēdzu teikt (neba ka baigi daudz zināju par Eiropas futbolu).
Kāpēc šis stāsts? Kā teica Rainis, visumā viss uz mūžu dzīvo. Acīmredzot no savas karmas neizbēgsi. Guntis nupat atklājis, ka mums rāda visus play-offus - kas laikam nozīmē aizraujošus vakarus pie tv līdz pat februāra sākumam. Vai vidum. Vai līdz basketbola/formulas sezonas sākumam. Vai kaut kā tā...

konkurss Uvja faniem

dažas Uvīša pērlītes:
īkūdīšu (iekodīšu)!
kapetelīši (kartupelīši)
tetējums - a vot kas tas tāds ir?! konkurss lasītājiem!

jābūt zviedriešiem

no Didža šīsdienas pateicieniem:

ja dzīvo Zviedrijā, tad jābūt zviedriešiem

tas gan (pagaidām?) ne par mums pašiem

jo resnāks, jo dalīgāks

stāsts ir pagarš un komplicēts, bet secinājums - kodolīgs...
Ome atrakusi un iedevusi mums līdzi manu veco tālskati, kuram bērnībā ilgi un dikti krājkasītē krāju radu un vecāku izsniegtās naudiņas, līdz beidzot par nebūt ne nieka ~ 70 rubļiem varēju to iegādāties. Nu to kāri izmanto Didzis, un kādā brīdi prasa: - Kur ir mans tālskatis?
- Tas nav tavs tālskatis, tas ir mans, es tev tikai iedevu viņu lietošanā, - saku es.
- Nē, bērni neko nevar pirkt, tas īstenībā ir omes tālskatis, - atcērt Didzis. -  Un ome dalās, nevis tā kā tu. Jo resni cilvēki ir dalīgi. Jo resnāki, jo dalīgāki. Un ome ir pati resnākā, tāpēc viņa ir pati dalīgākā!!! Uvis ir tievs, tāpēc viņš nedalās. Bet jūs ar tēti esat gandrīz tievi.

Nu piedod, ome ;-)!